Dievs svētī manu darbu

Kad mēs atpazīstam Dievu Kristū, mēs esam dziļi aizkustināti. Jēzus nāves un uzvarošās augšāmcelšanās dēļ Dievs žēlīgi pieņem tos, kas nožēlo savus grēkus un tic Kristus pestīšanas spēkam. Cik brīnišķīgi ir apzināties, ka caur Kristu Dievs mūs pieņem savā ģimenē. Kad mēs saprotam, cik liela ir Dieva žēlastība, mūsos pamostas kvēla vēlēšanās kalpot Viņam. Taču rodas jautājums:

KĀ VISLABĀK DZĪVOT DIEVAM PATĪKAMU DZĪVI?

Agrīnā baznīcas vēsture vēsta par cilvēkiem, kuri savā vēlmē kalpot Dievam nošķīrās no sabiedrības. Viņiem šķita, ka vislabāk savam Kungam viņi spēj kalpot vienatnē, ārpus ģimenes un pasaules, kas tikai kliedē uzmanību. Daži no viņiem apmetās uz dzīvi tuksnesī, citi – alās.
Arī vēlāk baznīcas vēsturē mēs lasām par atsevišķiem cilvēkiem vai cilvēku grupām, kuras, bieži vien baznīcas atbalstītas, veidoja kustības un ordeņus, lai kalpotu Dievam. Viņu centienu pēc svētuma un kalpošanas rezultātā izveidojās klosteri un šī reliģiskā kustība izplatījās gan rietumos, gan arī austrumos. Pirms reformācijas visa Eiropa bija kā nosēta ar klosteriem un ordeņiem. Pētera Lielā laikā Krievijā tādu bija apmēram 557.

Šie ļaudis, kuri izolēja sevi no sabiedrības cerībā labāk kalpot Dievam, paveica daudz laba. Pirms parādījās pirmā drukātā grāmata, mūki bieži vien uzņēmās pārrakstīt bībeles, lūgšanu grāmatas un citu kristietības literatūru. Taču vēsture liecina arī par to, ka klosteri bieži kļuva par slinkuma, neticības un pat īstas netikumības perēkli. Katrā gadsimtā bija kristieši, kas uzskatīja, ka šīm institūcijām nepieciešamas reformas.

DIEVS GODĀ IKVIENU DARBU

16. gadsimts kļuva par vislielāko izaicinājumu klosteriem un reliģiskajiem ordeņiem. Parādījās reformāti, kas aicināja baznīcu attīrīties un atgriezties pie Kristus, apustuļu un praviešu mācībām. Tomēr viņi paveica ko vairāk. Pētot Svētos Rakstus, reformāti pārliecinājās, ka viena profesija nav svētāka par otru. Dievam tīk gan miesnieka, gan maizes cepēja un svečturu izgatavotāja darbs, rakstīja un sludināja reformāti, tāpat kā Viņam tīk priestera, mūka, mūķenes, bīskapa un pat pāvesta amats.

BRĪVI KALPOŠANAI

Reformāti un viņu sekotāji, priekpilni par atbrīvošanu no grēka caur Kristus evaņģēliju, piedzīvoja vēl vienu atbrīvošanu. No Dieva vārda viņi uzzināja, ka ir pilnībā brīvi kalpot Dievam ikvienā no amatiem vai aicinājumiem. Viņus arī iepriecināja un mierināja apustuļa Pāvila vārdi: “…visu dariet Dievam par godu” (1. Kor. 10:31).

Tādēļ iepriecinieties, lai arī kāds būtu jūsu aicinājums! Ja esi zemnieks, Dievam tavs darbs ir tikpat svarīgs kā priestera pienākumi; ja esi strādnieks, tas Kungs tavu veikumu uzskata par tik pat nozīmīgu kā garīdznieka kalpošanu; ja esi celtnieks, tavi ikdienas darbi slavē Dievu tikpat, cik diakona paveiktais.

IK DIENAS IEPRIECINIETIES SAVĀ AICINĀJUMĀ

Šajās lappusēs redzamais apbrīnojamais kokgriezums attēlo brīnišķo un iedvesmojošo Dieva vārda mācību – lai arī kāds būtu jūsu dzīves uzdevums, Dievs par to priecājas tāpat, kā par to darbu un tiem, kas Viņa valstībai kalpo baznīcā.

Ik dienu sāc ar priecīgo apziņu, ka tavs darbs vai aicinājums gan kā grāmatvedim, gan sētniekam, namdarim vai ierēdnim, tīk Dievam un ir Viņam tikpat svarīgs, kā to pienākumi, kuri ieņem visaugstākos baznīcas amatus. “Ja kāds runā, tad kā Dieva vārdus, ja kāds kalpo, tad kā ar to spēku, kuru Dievs piešķir, ka visās lietās Dievs tiktu pagodināts caur Jēzu Kristu; Viņam pieder gods un vara mūžu mūžos. Āmen” (1. Pēt. 4:11).