:: e – BAZNICA ::

Pārmainīšanās brīvība

Jēzus ienāk, neskatoties uz aizvērtām durvīm [Jņ.20:26-28].

Tāpēc par to, ka viņa klātbūtne bija brīnumaina, nevarēja būt nekādu šaubu. Viņš saka miera sveicienu, kas teikts visiem, bet šoreiz it sevišķi nemierīgajai Toma sirdij. Jēzus nāk dēļ sava šaubīgā mācekļa. Viņš pazīst viņu caurcaurīm. Tas ir redzams jau pirmajā vārdā, ko Viņš saka Tomam. Jēzus nomierina mācekļa šaubu pilno ilgošanos, piešķirot viņam to, ko viņš Marijai atteica [Jņ.20:17]. Tā ir atšķirība, vai mēs ko gribam paši ņemt, vai arī Kungs mums ko dod.

Marija tiek noraidīta, Toms drīkst dzirdēt, redzēt un aptaustīt. Neaptverama Kunga laipnība pret savu šaubu mākto mācekli, ļauties, lai tas Viņu pārbauda. “Neesi neticīgs, bet ticīgs” – Kristus aicina mācekļus, pēdējā izšķiršanās vēl nav notikusi, lai gan ir bīstami tuvu. Bet ar to, ka Jēzus uzrunā mācekļus, tātad tos, kas vēl nav izšķīrušies par viņu, viņš dāvā viņiem pārmainīšanās brīvību. Vai Toms uzdrošinājās izstiept savu roku, tas paliek nepateikts. Tas nav svarīgi.

Svarīgi ir tas, ka Tomā izlaužas Lieldienu ticība: “Mans Kungs un mans Dievs”. Tā ir pilnīga Lieldienu ticības apliecība. Pirms šī skeptiķa tā vēl neviens nebija teicis.