Vecāku mājas – sadraudzības un biedriskuma skola

Nepaiet necik ilgs laiks, kad bērni sāk iepazīties ar citiem cilvēkiem un apjaust gan prieku, gan neērtības, ko nes šīs attiecības. Pēdējās problēmas risinājums gan nav ieslēgt bērnus istabā, tādējādi palīdzot viņiem izvairīties no visa veida riska un nepatikšanām. Vienīgais risinājums ir palīdzēt arī maziem bērniem nodibināt labas attiecības un mēģināt saprast, ko var darīt un no kā jāizvairās. No visām kļūdām jāmācās, un, jo agrāk to dara, jo labāk.

Ja vecāku mājās ir laba atmosfēra, ko raksturo prieks, sadraudzība un sadarbība, tā drīz vien izpaužas arī ārpus mājas. Vispirms tas notiek kopā ar radiniekiem un rotaļu biedriem, vēlāk – uzņemot viesus un pašiem ejot ciemos, vēl vēlāk – bērnudārzā un sākumskolās, utt. Visās situācijās noteikti rodas problēmas, ar kurām jātiek galā, un vienmēr var iemācīties kaut ko no uzvedības iezīmēm – uzmanību, pieklājību, atvērtību, vēlmi sadarboties, utt. Ir pilnīgi neiespējami iedomāties skolu vai dažādu paaudžu sabiedrību, kurā bērni ienāktu kā baltas lapas. Ja tā būtu, ko tad sabiedrība ar šiem bērniem darītu? Pilnīgi droši var teikt, ka visur pasaulē skolas un sabiedrība uzņem cilvēkus, kas mājās jau mazliet sagatavoti dzīvei sabiedrībā. Protams, viņi vēl ir bērni, tomēr ir mācījušies un izmēģinājuši daudzas lietas, apguvuši arī galvenos principus, kas ir ikvienas sabiedrības pamatā – sadraudzību un sadarbību, laipnību un pieklājību, pamatzināšanas par labo un ļauno.

Par to visu sabiedrībai jāpateicas ģimenēm, jo tās ir sabiedrība miniatūrā. Lielajā sabiedrībā – valstis utt – vecās sistēmas var nomainīt ar jaunām, bet nekas nevar aizvietot vecāku mājas, izņemot dažus gadījumus, kurus šeit īsi jāpiemin.

Dažkārt mazi vai jau mazliet paaugušies bērni zaudējuši pirmās mājas, vecākiem (vienam vai abiem) nomirstot vai šķiroties, negadījumu rezultātā utt. Lai gan šādi gadījumi ir ļoti skumji, bērni nedrīkst uzskatīt sevi par pazudušiem vai ārpus visām labajām sabiedriskajām attiecībām. Bieži gadās, ka šādi bērni iegūst labu vecāku māju aizvietotāju, piemēram, pie tuviem radiniekiem, pie laulātiem pāriem, kas viņus adoptē, bērnu vai bāreņu namā. Daudzos gadījumos šie bērni labi apzinās savu nelaimi un ar pateicību pieņem viņiem sniegto palīdzību, gala rezultātā sekmīgi izveidojoties par pieaugušajiem un labiem sabiedrības locekļiem.

Šīs pārdomas par vecāku mājām kā labām un pozitīvām sabiedrības veidotājām nesaskan ar vairāku filozofijas novirzienu uzskatiem pilsoniskajos un izglītības jautājumos. Daudzi oponenti turas pie šveicieša Ž. Ž. Ruso idejām, kurām joprojām ir liela ietekme izglītības, bērnu audzināšanas, kā arī citās jomās. Tas ir pārsteidzoši, jo viņam pašam šajos jautājumos ļoti neveicās. Viņš pat atstāja visus savus bērnus, kas vēl bija pavisam mazi, sabiedrības aprūpei atradeņu mājā. Daudzi šādi pravieši uzskata vienkāršus vecākus par pārāk neizglītotiem, lai spētu tikt galā ar bērniem, apgalvojot, ka to darīt ir sabiedrības pienākums. Daudzi no šiem filozofijas virzieniem piedzīvoja pilnīgu neveiksmi, īpaši totalitārisma valstīs. Bieži šādu mācību sekas ir liela nekārtība vai pat pilnīgs haoss skolās un sociālajās iestādēs, kuras tāpēc nemaz netuvojas noteiktajam mērķim. Tas nemaz nav pārsteidzoši, jo šādām skolām, iestādēm un sabiedrībai trūkst paša pamata – vecāku māju un ietekmes.