Tuvākā un viņa interešu cienīšana

Noklausies šo e-publikāciju

Mēģinot noskaidrot, kas ir “mīlestība”, vienmēr saskaramies ar zināmām grūtībām. Tāpat arī notiek, ja runājam par brālību, sadraudzību un citiem kristīgiem tikumiem. Grūtības ir dažādas. Var gadīties, ka mūs interesējošais jautājums nokļūst emociju vai sentimenta varā, lai gan no ētiskās puses mīlestībai un citiem kristīgiem tikumiem jābūt kaut kam vairāk nekā tikai jūtām.

Grūtības rodas arī tad, ja mums ir kārdinājums uzskatīt apkārtējos cilvēkus par būtnēm, kas atlietas pēc vienas veidnes. Domāt, ka, kļūstot par kristiešiem, cilvēkiem jāizskatās un jāuzvedas līdzīgi, jau izsenis ir kristīgās baznīcas kārdinājums. Daudzās kristiešu sektās šī iezīme nonākusi līdz galējībām. Diezgan vienkārša Jaunās Derības izpēte mums norāda, ka šis ieskats ir pilnīgi svešs Jēzus Kristus un Viņa apustuļu mācībai.

Viņi māca ko citu. Lai gan mūs visus ir radījis Dievs un mēs visi esam cilvēki, mēs tomēr ļoti atšķiramies un vienmēr būsim dažādi. Mēs esam indivīdi, katrs ar noteiktām īpašībām un talantiem. Lielākoties pat dvīņi ir samērā vai ļoti atšķirīgi. Ja mēģināsim saskaņot vai pielīdzināt cilvēku īpašības, radīsies vienīgi pelēcīgs, aitu baram līdzīgs pūlis. Tas attiecas arī uz cilvēka iekšējām iezīmēm – raksturu, talantiem un iemaņām, tieksmēm un emocijām, utt. Ja mēs mēģināsim radīt draudzē vai vietējā sabiedrībā vienotu standartu, mēs noteikti grēkosim pret Dieva radību. Iznīcināt individuālas iezīmes, spējas un iemaņas nozīmē iznīcināt dzīves daudzveidību, ko radījis Dievs.

Šeit varētu pietikt ar atzinumu, ka sadraudzībā ar citiem un attiecībās vienam ar otru mūsu kristīgais pienākums ir cienīt citus visās iespējamajās jomās, cienīt viņu ārējo un iekšējo daudzveidību, viņu personīgos talantus utt. Ja viņiem nav taisnība vai viņi kļūdās būtiskos jautājumos, vai arī ja viņi grēko, tas nenozīmē, ka viņi vairs nav mūsu tuvākie, kurus radījis Dievs. Tādos gadījumos mūsu pienākums ir dot viņiem padomu un pēc iespējas palīdzēt, bet viņu darbā un kalpošanā pasaulīgajā un kristīgajā sabiedrībā mums jādod viņiem tikpat plašas rīcības iespējas, kā sev pašiem. Tādēļ negrozāms kristīgās ētikas princips ir cienīt citus cilvēkus, kurus tāpat radījis Dievs, un ņemt vērā viņu spējas un talantus, kā arī dažādo ieguldījumu sabiedrības dzīvē. Salīdzinājums ar ķermeni un tā locekļiem padara šo jautājumu pilnīgi skaidru (Rom.12:4-8).

Cieņa un taktiskums pret apkārtējiem cilvēkiem nav pretrunā ar vēl kādu tikpat svarīgu lietu – nepieciešamību pēc vienotības mūsu vidū. Šajā darbā tas tik daudzas reizes ticis uzsvērts saistībā ar citiem jautājumiem, ka pietiks atzīmēt, ka par vienotību var lasīt tajos pašos Bībeles pantos, kuri māca par lielo atšķirību starp kristīgās draudzes locekļiem. Nav nekādu pretrunu, ja mēs uzsveram atsevišķu locekļu vienreizīgumu un tajā pašā laikā vienotību viņu starpā, jo Kristus miesa ir viena: “Jo, kā mums vienā miesā ir daudz locekļu, bet ne visiem locekļiem ir vienāds uzdevums, tāpat mēs daudzi kopā esam viena miesa Kristū” (Rom.12:4-5).