Vasarsvētki – vēstule no cietuma

Tā nu mēs vasarsvētkus svinam vēl šķirti, un tie tomēr īpašā veidā ir kopības svētki. Kad šodien rīta agrumā skanēja zvani, man bija lielas ilgas pēc dievkalpojuma.

Bet tad es darīju kā Jānis Patmosas salā (Atkl.1:9) un noturēju pats sev vienam tik skaistu dievkalpojumu, ka vientulība nemaz nebija jūtama, tik ļoti jūs visi bijāt klātesoši un arī draudzes, kurās jau esmu svinējis Vasarsvētkus.

Paula Gerharda Vasarsvētku dziesma ar skaistajiem pantiem: “Tu esi prieka Gars…” un “Dievā līksmību un spēku…” es kopš vakardienas atkārtoju ik pa pāris stundām un priecājos par tiem, un saku arī vārdus: “Ja tu laimes laikos nogursi, tad arī tavs spēks bēdu laikā būs neizturīgs” (Sal.pam.24:10) un “jo Dievs nav mums devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu.”(2.Tim.1:7).

Neparastais stāsts par “valodu brīnumu” (Ap.d. 2:1-13) atkal mani ļoti nodarbināja. Tas, ka Babilonas valodu sajaukumam, dēļ kura cilvēki vairs nespēja saprast viens otru, jo katrs runāja savā valodā, ir jābeidzas un tam jātiek pārvarētam ar Dieva valodu, ko saprot katrs cilvēks un vienīgi caur ko cilvēki var atkal viens otru, un ka baznīca ir vieta, kur tas notiek, tās visas taču ir ļoti lielas un svarīgas atziņas.