Dzīvot savā Kristībā

Jo vairāk lasām apustuļa Pāvila vēstules, jo skaidrāk redzam, cik izšķiroši svarīga nozīme kristieša dzīvē ir Kristībai. Pēc Pāvila sacītā var spriest, ka ikvienai jaunai dienai un jaunam pienākumam, ikvienai dzīves jomai un dzīves uzdevumam pēc savas būtības ir jāizriet no visaptverošā fakta: es esmu kristīts. Kristus ir iemājojis manī. Viņš ir vedis mani Savā valstībā un svētījis visu manu dzīvi, lai es dzīvotu kopā ar Viņu un priekš Viņa.

Tas, ka cilvēks ticis Kristus vārdā kristīts, nozīmē to, ka visas vienreizīgās lietas, kas notikušas Golgatā, ienāk cilvēka ierobežotajā personiskajā dzīvē un ietekmē visu viņa esamību. Žēlastība, kas ir uzzīmējusi glābjošo krusta zīmi pār vēstures tumšajām debesīm, šeit nolaižas kā tēva roka ar svētību un piedošanu pār cilvēkbērnu. Viena cilvēka dzīve, kas ir tikpat bezcerīgi ieskauta grēka naktī kā visu pārējo cilvēku dzīves, šeit tiek apklāta ar glābjošām drēbēm, ko sauc par Kristus taisnību. Grēks vairs netiek pieminēts. Bauslības lāsts ir atcelts. Te vairs nav spēkā grēka nopelns, bet Kristus nopelns. Kristītais vairs nepieder tai pasaulei, kas atrodas zem soda un nāves, bet viņš kļuvis par Kristus valstības pilsoni. „Arī mūs, kas savos pārkāpumos bijām miruši, darījis dzīvus līdz ar Kristu. Viņš iekš Kristus Jēzus un līdz ar Viņu mūs ir uzmodinājis un paaugstinājis debesīs.”

Vēstulē romiešiem 6. nodaļā, skaidrojot to, kas notiek Kristībā, Pāvils izvēlas tādus izteikumus kā iegremdēti Viņa nāvē, aprakti nāvē, krustā sisti līdz ar Viņu, saauguši ar Viņu augšāmcelšanā. Respektīvi, ir kāda paralēle starp to, ko Dievs Kristū darījis Golgatā un ko Dievs ar mani darījis Kristībā. Pastāv paralēle starp darbu, ar ko tika glābta pasaule pirms 2000 gadu, un darbu, ar ko es tieku glābts šodien. Kā Kristus pie krusta ir miris par mani un izpircis manus grēkus, tāpat arī Kristībā notiek glābšana no grēka un nāves. Es mirstu grēkam un bauslībai, tieku aprakts līdz ar Kristu un ceļos augšām jaunai dzīvībai, kurā parāds samaksāts, sods atcelts un ir gaismā celta mūžīgā dzīvība. Grēcīgais cilvēks tiek ievests Kristū, ieskauts Viņa nopelnā, pagremdēts Viņa nāvē, kas izpērk visas pasaules grēkus un pārkāpumus, tiek sakausēts kopā ar Viņa pagodināto un apskaidroto miesu un top līdzdalīgs dzīvē, ko Viņš dzīvo pēc augšāmcelšanās. Gluži kā Tēvs Savā godībā darīja lielu brīnumu, uzmodinot Kristu kā jaunās pasaules pirmdzimušo, tāpat arī šeit Viņš atkal veic to pašu brīnumu un dara cilvēku līdzdalīgu jaunās pasaules dzīvē. Viņš liek tam piedzimt no jauna un aicina viņu šai vecajā pasaulē dzīvot kā jaunā laikmeta bērnam. „Gluži kā Kristus ir augšāmcēlies Sava Tēva godībā, tā arī mums ir jādzīvo atjaunotā dzīvē.”

Tas vēl nenozīmē cilvēka ārējā veidola un dzīves pārvērtību. Jaunais, kas līdz ar Kristu ir nācis, savu dzīvi šai pasaulē dzīvo apslēpti. Tā ir apslēpta zem vecā laikmeta ārējām formām. Šai ziņā tas līdzinās Kristum Viņa šīszemes dzīves laikā. Kaut arī visa Dieva pilnība miesīgi mājoja Viņā, ārēji Viņš nebija nekas cits kā galdnieks. Viņa dievišķība bija noslēpums, ko spēja saskatīt vienīgi ticība. Līdzīgā veidā Viņa jaunā valstība ir apslēpta zem baznīcas šīszemes veidola. Ārējā ziņā šeit nav nekas cits kā necili sakramenti un Vārds, kas izklausās ļoti cilvēcisks un nepilnīgs, un pulciņš cilvēku, kam piemīt tās pašas vājības un trūkumi, kas visiem parastiem cilvēkiem. Tieši tāpat, kā cilvēki apgrēcinājās pie Jēzus toreizējās pazemības, viņi apgrēcinās arī pie visas Viņa baznīcas pazemības un vājības. Bet, gluži kā Jēzus klātbūtne pietuvināja Dieva valstību un Dieva pestīšana nāca šai pasaulē Viņa veidolā, tāpat arī Dievam ir labpaticis, ka Viņa valstība ir ienākusi mūsu esamībā baznīcas veidolā, proti, ar Dieva vārdiem un sakramentiem. Cilvēks, kas pieņem to ticībā, ienāk šai jaunajā valstībā un iemanto dzīvību, glābšanu un grēku piedošanu, kas ir nākusi līdz ar Kristu. Kad Kristus nāk Kristības veidolā, notiek tas pats, kas notika tad, kad Viņš nāca Savā miesas veidolā: „Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma. Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa vārdam, kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva.”

Kristīgs cilvēks dzīvo vienlaikus divās pasaulēs un divos laikmetos. Ar savu miesu, visu fizisko un mentālo personu tas pieder šai pasaulei. Viņš ir pakļauts slimībām un nelaimēm. Viņam vēl aizvien piemīt grēcīgā samaitātība. Viņš ir līdzdalīgs tais pašās ciešanās un cīņās kā visi pārējie cilvēki. Bet vienlaikus viņš ir kļuvis līdzdalīgs Kristū. Viņš ir līdzdalīgs jaunajā pasaulē, kur Kristus ir pirmdzimtais caur Savu augšāmcelšanos. Tomēr Kristus ir vienīgais, kas virs zemes nesis jaunā laikmeta veidolu. Taču Viņš nepaliks vienīgais. Kad Viņš atkal atgriezīsies, Dievs radīs jaunas debesis un jaunu zemi. Viņš „pārvērtīs mūsu zemības miesu, līdzīgu Viņa apskaidrotai miesai, ar spēku, kurā Viņš arī spēj pakļaut visas lietas”. Tad beidzot Kristība tiks piepildīta. Piepildīsies viss, uz ko esam kristīti: mēs augšāmcelsimies līdz ar Kristu, lai nekad vairs nemirtu, bet dzīvotu Viņa jauno dzīvi jaunā laikmeta priekā.

Līdz tam laikam mums ir jānes šīs jaunās dzīves apslēptais veids – kā noslēpums, kas pasaulei neredzams. „Jo jūs esat miruši un jūsu dzīve līdz ar Kristu ir apslēpta Dievā.” Bet, „kad Kristus, kas ir mūsu dzīvība, atklāsies, tad arī jūs līdz ar Viņu atklāsities godībā”.

Neticībai tas viss šķiet tīrās muļķības vai arī tukšas fantāzijas bez praktiskas nozīmes. Bet ticībai tā ir realitāte, kura ietekmē un veido visu cilvēka dzīvi. Jo „ikviens, kas cer uz Viņu, šķīsta pats sevi, gluži kā Viņš ir šķīsts”. Pamatojoties uz Kristības, Jaunā Derība izvirza visaptverošas prasības attiecībā uz cilvēka dzīvi, darbiem un ikdienu: ja nu jūs esat augšāmcēlušies ar Kristu, tad meklējiet to, kas ir augšā. Vai jūs nezināt, ka esat Kristus miesas locekļi? Vai jūs nezināt, ka miesa ir templis Svētajam Garam, kas mājo jūsos un ko esat saņēmuši no Dieva, tā ka vairs nepiederat paši sev?

No Kristības izriet arī prasība dzīvot svētu dzīvi. Kristība nav atgriešanās vainagojums, bet gan sākums dzīvei, kur grēknožēla un atgriešanās ir ikdiena. Agrīnajā baznīcā cilvēks nekļuva ticīgs un kristīts tāpēc, ka bija atgriezies, bet gan cilvēks atgriezās tāpēc, ka bija kristīts un ticīgs. Cilvēks nesaņēma Kristību savu „taisnības darbu dēļ”, bet gan no tīras Dieva žēlastības. Kristībā kļūstot par Kristus miesas locekli, cilvēks juta pienākumu dzīvot sava dievišķā aicinājuma cienīgi. Tagad sākās cīņa ar grēku. „Tagad visu to atmetiet: dusmas, ātrsirdību, ļaunprātību, zaimus un nekaunīgas runas, kas ir jūsu mutē.” Tātad Kristība ir svētdarīšanas sākums. Kristībā „mūsu vecais cilvēks ir krustā sists ar Kristu, lai iznīcinātu grēkam pakļauto miesu, lai mēs vairs nekalpotu grēkam”. Viss, kas pieder vecajam cilvēkam, vecajam laikmetam un vecajam grēkam, ir saņēmis nāves spriedumu. Tas vēl nav miris, bet nolikts zem nāves sprieduma. No šā brīža tas ir jāsit krustā, jāpakļauj un jāslēdz važās. Tajā pašā laikā arī Kristus veidosies mūsos. Bet mums ir jānodod savi locekļi par taisnības kalpiem svētumam.

Kā tas notiek? Ar darbiem? Nē, ar ticību. Kad ticībā klausos un ar sirdi saņemu svētās patiesības par Pestītāja nāvi un augšāmcelšanos un saprotu, ka tas noticis manis labā, tad vienlaikus tas ir arī spriedums manam vecajam cilvēkam. Jo es taču nevaru reizē ar ticības rokām apskaut krustu un dusmās pavērst savas rokas pret ienaidnieku vai izstiept tās pēc svešas mantas. Ticēt nozīmē sist krustā savu veco cilvēku, nemitīgi atzīt savu grēku līdz pašiem samaitātības dziļumiem, nepārvērtēt arī savus vislabākos darbus un ar visu savu dvēseli tiekties pēc Kristus taisnības. Šī ticība saista dvēseli ar Pestītāju, tā pienaglo grēka rokas un miesu cieši pie krusta.

Tādēļ ticība nekad nav uzskatāma par labu darbu. Taisnošanu vienmēr pavadīs svētdarīšana. Tas pieder ticības būtībai, kas saka: es nevaru bez Tevis, Kungs. Man ir jādodas turp, kur dodies Tu, un jādara tas, ko dari Tu. Nav iespējams saprast mācību par taisnošanu ticībā, ja nepatur prātā, ka šī ticība nav vis uzskats vai viedoklis, bet ticība Kristum, Dzīvajam un Augšāmceltajam, kas allaž ir klātesošs tur, kur ir ticība. Tādēļ Luters ticību salīdzina ar mākoni, kurā dzīvo Kristus; šis mākonis nāk un nolaižas grēcinieka sirdī. Un tādēļ, ka tur ir Kristus, šī ticība taisno cilvēku. Tomēr šī ticība vienmēr ir nesamierināms ienaidnieks grēkam, kas joprojām mīt cilvēkā. Tādēļ cilvēkā, kas tic, ir jānorisinās cīņai. „Jo miesas tieksmes ir pret Garu un Gars ir pret miesu. Tie abi ir viens otram pretī, lai kavētu jūs darīt to, ko gribat.” Šajā cīņā uzvaru gūst vai nu miesa, vai arī Gars. Kamēr vien Gars (par spīti vājumam un visiem nejaušajiem kritieniem) paliek uzvarētājs, cilvēku „vada Gars”, saka Raksti. Par šādiem cilvēkiem sacīts, ka viņi neatrodas zem bauslības. Tas nozīmē: caur ticību viņi ir līdzdalīgi Kristū un tādēļ brīvi no bauslības sprieduma. Par spīti visiem grēkiem, kas vēl joprojām mīt viņos, tie dzīvo nepārtrauktā piedošanā. Dabiski, ka arī miesa var gūt virsroku, ka cilvēks dara to, ko „grib miesa un prāts”, un „nodod savus locekļus grēka kalpībai, lai tie kļūtu par netaisnības ieročiem”. Bībelē tas tiek apzīmēts ar vārdiem dzīvot „miesīgi”, kas ir kaut kas gluži cits, nekā dzīvot „miesā”. Dzīvot miesīgi nozīmē ļauties vecā cilvēka valdīšanai, kad grēkots tiek ar paša gribu un apziņu, nejautājot, vai šī rīcība ir pret Dieva gribu. Turpretī dzīvot miesā nozīmē dzīvot ķermenī, kas ir grēka samaitāts. Visi cilvēki dzīvo miesā, kamēr tie atrodas virs zemes. Tādēļ visi cilvēki bez izņēmuma ir grēcinieki un nekad nekļūs brīvi no miesīgas samaitātības. Tādēļ arī Kristība neatceļ ciešanas un nāvi, jo, kaut arī Kristus ir mūsos, „tomēr miesa grēka dēļ ir pakļauta nāvei”. Bet visas šīs grēka dzīves vidū, kur mēs esam miesa, cilvēks caur Kristību ir augšāmcēlies jaunai dzīvei un aicināts dzīvot no žēlastības, piedošanas un apsolījuma, ka reiz līdz ar visiem taisnajiem tiks augšāmcelts, atbrīvots no grēcīgās miesas un pārvērsts pēc Kristus līdzības.

Un tas, kam ir šī cerība uz Viņu, šķīsta sevi. Viņš dzīvoja savā Kristībā, kā senatnē sacīja, ik dienas vingrinoties ticībā, proti, ticībā gūstot patvērumu pie sava Kunga, ar kuru ir savienots Kristībā. Vadmotīvu šai jaunajai dzīvei Kristībā ir devis Pāvils Vēstulē romiešiem 6. nodaļā, kur viņš apraksta Kristības būtību: „Tāpat spriediet arī jūs par sevi, ka esat miruši grēkam, bet ar Jēzu Kristu dzīvojat Dievam.”

Bet visai dievbijībai, kura vergo bauslībai, šādi vārdi maz ko palīdz. Neticība, pamodināta sirdsapziņa un vecais cilvēks savās morālajās ambīcijās žēlojas un jautā: ko man tas līdz? Lai kā es domātu, ka esmu miris grēkam, es tomēr redzu, ka tas joprojām dzīvo manī ar savām kārībām un alkām. Es neesmu nedz šķīsts, nedz nesavtīgs, nedz mīlestības pilns. Es vēl nepavisam nedzīvoju Dievam, bet esmu tāds pats grēcinieks kā agrāk, un visa taisnošana ir vienīgi iedoma.

„Labrīt, mosties!” ticība drosmīgi atbild uz šādiem iebildumiem. Kāds gan tam sakars ar lietu? Kristībā es esmu nomiris grēkam. Ticībā man ir Pestītājs. Bez Viņa es viscaur esmu grēcinieks, samaitātības tumsas pilns, kas ir biedējošs bezdibenis. Bet ar Viņu tas viss ir izpirkts. Pār visu manu dzīvi Viņš ir izpletis Savas taisnības baltās drēbes. Šeit der tikai viena patiesība: taisnais dzīvo no ticības. Kristū mums ir pestīšana un visu grēku piedošana. No žēlastības mēs esam pestīti, ticībā, proti, ticībā Dieva Jēram, kas nes pasaules grēkus. Šeit mēs drosmīgi nostājamies pret velnu, grēku, sirdsapziņu, bauslību un visiem pasaules labo darbu sludinātājiem, kas vēlas mūs aizbaidīt no ticības klints pamata. Mēs nedosim viņiem pat mazo pirkstiņu. Mēs nekad nepiekritīsim tam, ka mūsu glābšanai būtu vajadzīgs vēl kas cits kā vienīgi Jēzus. Ja vien mēs pieļausim, ka ir nepieciešams kaut kas no mums pašiem, vai tā būtu nožēla, mīlestība, ilgas, labošanās vai pati ticība, tad mēs esam pazuduši. Lai tie visi nāk, ar kādiem argumentiem vēlas. Ar ticības vairogu mēs atraidām viņu ugunīgās bultas. Kad runa ir par dvēseles glābšanas drošību pie Dieva un mūsu tiesībām nākt mūsu Debesu Tēva priekšā, tad nekas cits nav derīgs kā vien Kristus nopelns un Dieva taisnība, kas nolaižas pār mums kā nepelnīta dāvana Jēzus vārdā.

Kristībā es saņēmu šo dāvanu par velti. Ticībā es to no jauna satveru katru mīļu dienu. Nāves brīdī tā būs mana miera un atdusas vieta, kas ir drošāka par sirsnīgākajām lūgšanām un vistīrāko sirdsapziņu. Tiesas dienā es stāvēšu tajā ieskauts, stāvēšu kā mazais brālis blakus savam lielajam Pestītājam un ieritināšos Viņa taisnības drēbju stūrī.

Tāds ir pestīšanas drošais pamats.

Kas attiecas uz manu dzīvi un darbiem, es labprāt un cītīgi uzklausu sirdsapziņu un bauslību. Es turos pie apustuļa iepriekš teiktajiem vārdiem, ka esmu miris grēkam un ar Jēzu Kristu dzīvoju Dievam. Es zinu, ka Kristībā esmu iesvētīts, lai darītu galu vecajam cilvēkam līdz ar visām viņa kārībām, slinko egoismu un labprātīgi kalpotu saviem brāļiem, gluži kā mans Brālis Kristus ir kalpojis man. Un galu galā tas nav mans uzskats un apņemšanās, bet tas izriet no tā, ka Kristus ir iemājojis manī. Kur ir Viņa Gars, tur jānorisinās cīņai ar miesu. Es ļoti labi zinu, ka vēl neesmu pilnīgi miris grēkam un manī joprojām mīt kas tāds, kas mīl grēku un vēlas atkal tam kalpot. Bet es arī zinu, ka tas viss ir saņēmis nāves spriedumu pie krusta Golgatā un manā Kristībā. Es zinu, uz ko esmu aicināts un kas ir Tas, kas mani aicinājis. Tāpēc apustuļa vārdos ir kaut kas pašsaprotami pamudinošs: „Lai grēks nevalda jūsu mirstīgajā miesā! Neklausiet vairs viņas iekārēm! Nenododiet savus locekļus par netaisnības ieročiem grēkam, bet nododiet sevi pašus Dievam kā tādi, kas no mirušiem kļuvuši dzīvi, un savus locekļus par taisnības ieročiem Dievam.”

Tā dzīvot nozīmē patiesi palikt savā Kristībā.

Kā īsta Kristības dzīve izpaužas ikdienā? Kā tā izpaužas kristīta cilvēka darbos, kad viņš patiesi dzīvo savā Kristībā?

Vai tas top brīvs no grēkiem?

Nē, grēku ir pietiekami daudz, pat cilvēkā, kurš visā nopietnībā dzīvo savā Kristībā. Grēki var būt gan atklāti, gan apgrūtinoši. Taču cilvēkā norisinās nemitīga cīņa pret tiem, un, par spīti visām neveiksmēm, šāds cilvēks nekad neatkrīt no sava Glābēja. Šīs cīņas rezultāti var būt ļoti dažādi, taču nepieciešamība pēc Jēzus šīs cīņas gaitā arvien tikai pieaug. Tāpēc arī vājības un zaudējumi šādu cilvēku aizvien ciešāk saista ar Pestītāju.

Vai ticīgajā vēl ir šaubas?

Jā, daudz šaubu un sirdsapziņas moku, ilgstoši nespēka un garīga sausuma periodi, kad ticība cīnās tumsā, kur tā nespēj saskatīt pati sevi. Tomēr visas šīs tumsas vidū tā cieši turas pie Kristus, cer uz Viņa žēlastību, paļaujas uz Viņa apžēlošanu un lūdz Viņa palīdzību. Pati garīgā nabadzība un iztukšotība kļūst par līdzekli, kas dzen dvēseli tuvāk Kristum un māca tai grūto mākslu neredzēt un tomēr ticēt. Kad cilvēks ilgāku laiku ir ticis skolots Kristības dzīves cīņās, viņš nonāk pie tā, ka pat visas šīs tumsas vidū, kur dvēsele jūt vienīgi nespēku un šaubas, tai tomēr ir droša un nelokāma pārliecība, ka krusta un glābšanas spēks paliek par spīti visam, ko jūtam vai nejūtam. Tad Kristus top pagodināts pat galējā cilvēciskā vājumā.

Bet vai tad nav nekāda redzama progresa?

Uz to jāatbild, ka progress ir tad, kad cilvēks mācās turēties pie sava Glābēja visās dzīves pārmaiņās, tā ka pretestības un vājums padara vajadzību pēc Viņa aizvien lielāku. Turklāt ir arī cits progress, kas vairāk līdzinās tam, ko pasaule parasti sauc par svētumu. Taču pati ticība to neredz. Dievs ir iekārtojis tā, ka tas, kurš tiek darīts svēts, pats nemaz neredz savu svētumu. Viņš tikai domā, ka kļūst arvien vājāks un niecīgāks, kamēr Pestītājs aug augumā. Kad cilvēks pieaug pazemībā, tas atklājas tā, ka viņš gūst aizvien dziļāku pārliecību par savas sirds neizdeldējamo augstprātību. Patiess kalpošanas gars cilvēkā domā, ka tas nekad nav darījis pietiekami un tas nav atmaksājis pat desmito daļu no tā, ko pats saņēmis. Īstens lūgšanas gars cilvēkā atklājas ar aizvien dziļāku pārliecību par savu nespēju lūgt un nemitīgu vajadzību pēc Svētā Gara palīdzības saukt un pielūgt Dievu.

Tā Kristības dzīve nogalina arī to vecā cilvēka daļu, kas labprāt vēlas būt reliģioza un dievbijīga vienīgi tādēļ, lai apliecinātu sevi un izceltu savu personu. Kur Kristība tiek dzīvota pēc Dieva prāta, tur ir jāmirst visai dievbijībai, kas vēlas izcelties un būt ievērojama. Grēciniekā aizvien saglabājas savas necienības apziņa un ticība Glābējam, kas nācis meklēt un glābt pazudušos. Tādēļ Kristība nesader kopā ar cilvēka paštaisnību. Kur cilvēks paļaujas uz kaut ko sevī un savu dievbijību, tur Kristība nenovēršami tiks uzlūkota kā kaut kas maznozīmīgs. Vai nu cilvēks Kristībai nepiešķirs nekādu nozīmi, vai arī uzskatīs to par savu apliecību vai paklausību un ierindos to starp citiem saviem labajiem darbiem. Tikai tad, kad cilvēks kļūst pilnīgi atkarīgs no nepelnītās žēlastības, tas spēj visā nopietnībā saprast, cik liela nozīme ir viņa Kristībai.

Bet vai šādi Kristība nevar kļūt par atpūtas spilvenu viltus drošībai un pārliecībai?

Tā var notikt, bet vienīgi tad, ja ir aplama izpratne par pestīšanu, ticot, ka ir iespējams izglābties vienreiz par visām reizēm. Tādā veidā Kristība var kļūt par tikpat bīstamu drošības spilvenu kā atgriešanās. Gluži kā cilvēks var aizmirst par ikdienas atgriešanos, ticot, ka viņš ir kļuvis „ticīgs” 1994. gada februārī vai arī ka var nedomāt par atgriešanos, jo cilvēks tic, ka „ir kristietis” savas Kristības dēļ. Abos gadījumos cilvēks aizmirst, ka kristīga dzīve virs zemes vienmēr ir un paliek atgriešanās dzīve, kur grēcinieks grēknožēlā un ticībā tveras pie sava Glābēja. Tieši šī dzīve ir iesākusies Kristībā. Patiesa atgriešanās aizvien vada cilvēku atpakaļ pie šīs dzīves. Kad cilvēks no jauna mācās ticēt vienīgi Jēzum, tas nekad nebeidz sūdzēt grēkus, nepārstāj cīnīties ar miesu un visu savu dzīvi paliek īsts grēcinieks, kam patiesā nožēlā jānāk pie Jēzus, lai saņemtu īstu piedošanu. Tikpat slikti, kā aplam ticēt uz savu atgriešanos, ir dzīvot aplamā paļāvībā uz savu Kristību. Jo tad cilvēks nedz tic savai Kristībai, nedz ir izpratis tās saturu, nedz arī dzīvo saskaņā ar tās pienākumiem.

Tādējādi visa kristieša dzīve ir Kristības apzīmogota. Grēka izmisumā, nogurumā un panīkumā, kad liekas, ka visas pūles dzīvot kā kristietim ir bezcerīgas, Kristība mums sludina, ka Dievs tā ir gribējis un Kristus tā ir lēmis. Tādēļ vienmēr ir iespējams sākt no jauna un atgriezties pie Dieva apsolījumiem un Viņa izredzēšanas. Kārdinājumu visļaunākajā brīdī nav atrodams labāks cīņas līdzeklis kā pieminēt un apdomāt savu Kristību: ka ar visu savu miesu un dvēseli mēs esam veltīti Dievam un tieši šī nīcīgā miesa ar visām savām iekārēm ir nodota Dievam un kalpošanai Viņam. Kad pretestība un slinkums, slikts garastāvoklis un slimīga uzpūtība arvien apslāpē kalpošanas garu, kristietis paceļ savu galvu un apliecina, ka viņš ir kristīts, lai pret to visu cīnītos, jo tas ir viņa kristīgais bruņniecības pienākums arvien no jauna Kristus vārdā sist krustā savu veco cilvēku. Katru jaunu dienu viņš var iet uz savu darbu priecīgā pārliecībā, ka Kristības apsolījumi un pienākumi ir spēkā arī šodien. Ikvienās krustcelēs un izšķiršanās brīdī viņam ir jārīkojas kā kristītam cilvēkam, kas ar visiem saviem locekļiem un no visas sirds pieder Dievam. Tajā pašā laikā visās pārvērtībās un pārmaiņās, cīņās un vājuma brīžos, tāpat kā uzvarās un panākumos viņam ir ļauts uzticēties apsolījumam par grēku piedošanu. Viņš allaž savā ticībā var tverties pie Dieva apsolījuma, ka viņš tiešām ir Dieva bērns Kristus dēļ. Tāds viņš ir kā priecīgajās, tā bēdīgajās dienās. Pat vienmuļās darba stundas un miegainie rīti ir nolikti zem Viņa glābjošās žēlastības. Pat tad, kad viņš neko nav spējīgs darīt ar priecīgu prātu un labprātīgu garu, viņš dodas pie darba ar klusu uzticību pienākumam. Un, kad visbeidzot tas vairs nespēj neko darīt savas slimības dēļ vai pat guļ uz nāves gultas, tas visu uztic Viņam, kas ir paveicis visu, un galējā cilvēka vājumā un spēku izsīkumā Viņš pabeidz Kristības darbu un uzņem nabaga grēcinieku Savā klēpī – tikpat nepelnīti un tikpat lielā mīlestībā kā toreiz, kad bija ņēmis mazo kristāmo pie Savas sirds.