Kas ir un ko dara kristietis?

Mēs kā kristieši nesam Kristus vārdu, tāpēc ka mēs šajā vārdā esam kristīti un tāpēc ka mēs šo vārdu piesaucam. Tādēļ viens no vecākajiem kristīgās draudzes apzīmējumiem skan: “Tie, kas piesauc mūsu Kunga Jēzus Kristus Vārdu visās vietās, tiklab pie viņiem, kā pie mums.” (1.Kor.1:2; sal. Ap.d.11:26) Kristieši tādēļ ir Kristus piesaucēji, un tas notiek lūdzot un slavējot, kā arī apliecinot – “Jēzus ir mans Kungs.”

Aplūkojot Vēstules efeziešiem tekstu, mēs vairākkārt sastopam tādus vārdus, kā “sirds”, “sapratne”, “sirdsprāts”. Tas viss attiecas uz mūsu domāšanu, uz mūsu apziņu, mūsu sirdsapziņu, tātad uz visu to, kas norisinās cilvēkā, kas viņu rosina un saviļņo un kas ir pamats viņa runāšanai un darbībai.

Bībeles valodā tas apkopots arī jēdzienā “sirds”. Jo sirds ir mūsu dzīvības centrs, mūsu jūtu un domu centrs. Grieķu valodā šeit ir runa par ψυχή – “dvēseli”. Grieķu, tāpat kā latviešu, valodā šim vārdam ir saistība ar elpošanas norisi, ar to, kā cilvēks ieelpo gaisu, no kura viņš dzīvo.

Pirmās Mozus grāmatas otrās nodaļas septītajā pantā sacīts: “Un Dievs Tas Kungs radīja cilvēku no zemes pīšļiem un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu; tā cilvēks tapa par dzīvu dvēseli.” Gan ebreju, gan grieķu, kā arī dažās citās valodās tādēļ vārds “dvēsele” aptver tiklab cilvēka dzīvību, kā arī viņa apziņu un domāšanu. Tas ir daudz vairāk nekā psiholoģijā aprakstītā apziņa vai zemapziņa.

Tādēļ mēs varam sacīt arī šādi: dvēsele ir Dieva dotais un uzturētais cilvēku dzīvības pamats, ne vien kristiešu, bet katra cilvēka dzīvības un dzīves pamats neatkarīgi no tā, vai viņš to zina vai ne.

Uz šo dzīvības vai dzīves centru tad nu arī vērsts tas, kas tiek dāvāts Kristībā. Tas attiecas uz pāreju no vecā uz jauno cilvēku. Uz cilvēku, kas dzīvo bez Kristus, attiecināmi šie vārdi: “Kā pagāni dzīvo sava sirdsprāta tukšībā savas nezināšanas dēļ un sirds apcietinātības dēļ, aptumšojušies savā sapratnē un atsvešinājušies dzīvībai, kas no Dieva, zaudējuši kauna jūtas un sākuši nodoties izvirtībai, sagandēdami savu dzīvi ar visādiem netiklības darbiem un mantkārību.” (Ef.4:17b-19)

Tas nav jāsaprot vienkārši kā negatīvs neticīgo vērtējums. Šeit, tāpat kā, starp citu, romiešu vēstules pirmajā nodaļā, izsacīta atziņa, ka tā ir situācija, no kuras nāk arī katrs kristietis, un tādēļ draudzei tiek cieši piekodināts neatkrist atpakaļ šajā domāšanas un rīcības veidā. Tikai sadraudzībā ar Kristu kļūst skaidri redzams pretmets pagānismam. Jo tas ir kaut kas tāds, kas ar Kristību ir noticis mūsos.

Taču tagad jāierauga vēl kaut kas. Mēs lasām un dzirdam: “Bet tā jūs Kristu neesat mācījušies; jūs par Viņu esat dzirdējuši un mācījušies tā, ka patiesība ir Jēzū.” (Ef..4:20-21) Draudzei uzsvērti tiek atgādināta mācība, ko tā ir saņēmusi.