Saprašanas un atklāsmes zelta likums

“Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait arī jūs viņiem. Jo tā ir bauslība un pravieši.” [Mt.7:12]

Tieši tāpēc, ka šis teikums ir tik pašsaprotams un viegli iegaumējams — tā ka tas kā izteiciens ieviesies arī sarunvalodā —, tas Jēzus mācekļiem īpaši uzmanīgi jāuztver un jāapdomā. Jo, no vienas puses, tajā ietverts viss, ko Kungs mācījis iepriekš, no otras puses, tajā parādās vispārīga saskaņa starp Dieva vārda atklāsmi “bauslībā un praviešos” un cilvēku gudrības saprātīgu atziņu ļaužu izturēšanās noteikumos. Līdz ar to kļūst redzams, ka Dieva baušļi ir spēkā un ir saistoši aizvien, kā tas ir arī katra saprātīga cilvēka sirdī un apziņā (Rom.2:12-16). Bet tas ietver arī katra cilvēka atbildību savas sirdsapziņas un Dieva tiesas priekšā. Šie apkopojošie vārdi mums tādēļ atkal atgādina Kalna sprediķa sākumu — kā izkārtojušies klausītāji, kad mācekļi stāv tieši Viņa priekšā, kamēr pārējo ļaužu pūlis atrodas aiz viņiem, bet uzrunāti top un klausās visi (Mt.5:1; Lk.6:17-20).

Apdomājot šos vārdus, vispirms var ievērot, ka šis “zelta likums” bieži sastopams pirms un ārpus Kristus sludināšanas, taču tad tas ir lielākoties negatīvi formulēts: “Ko tu negribi, lai dara tev, to nedari arī nevienam citam” (Tob.4:16). Līdz ar to jātiek aizkavētai arī atriebībai un sodam pēc parastā praktiskā pamatprincipa: “Kā tu man, tā es tev.”

Luters šos vārdus izskaidro kā visu izturēšanās noteikumu kompendiju, sacīdams:

“Tā pierodi nedaudz apcerēt šo izteikumu un pavingrināties to izpildīt pats. Tad tev sirdī būs ikdienas sprediķis visās norisēs un jebkurā rīcībā, kāda vien tev var būt pret savu tuvāko. Tā tu vari iemācīties smalki izprast jebkuru bausli un visu bauslību un pārvaldīt un vadīt sevi savā un citu cilvēku dzīvē, lai tu pēc tam smalki varētu secināt, kas pasaulē pareizs un kas nepareizs.”

Pozitīvais šīs tēzes formulējums nav vērsts uz sodu, bet uz atalgojumu: lai citiem — tā skaidrojot būtu jāpapildina — tiktu darīts tas labais, ko sagaida no viņiem. Tas, ņemsim vērā, neattiecas uz citu cilvēku jau veiktajiem darbiem, bet gan uz mūsu pašu vēlmēm un vajadzībām. Tieši ar to tiek atcelts vispārējā zelta likuma atriebšanas princips un lauzta valdošā pārliecība un prakse.

Kā pozitīvajā, tā negatīvajā šī vārda formulējumā atkal parādās atalgojuma un soda cēloņsakarība, kā tā pēc atriebšanas principa tiek praktizēta cilvēku sadzīvē. Protams — un tā ir šī atšķirība — atbilstoši Mt.5:38 u.t. atriebība kā sods tuvākajam par ļauna nodarījumu tiek izslēgta.

Tas, kas vēl apdomājams šajos vārdos, attiecas uz Jēzus Kalna sprediķa mācības satura atbilstību, no vienas puses, bauslībai un praviešiem, kā tas uzsvērts jau Mt.5:17, un, no otras puses, cilvēku saprātīgumam un gudrībai. Tādēļ ir pilnīgi maldīgi attiecināt Kalna sprediķa saturu tikai uz vienu īpašo tuvā pasaules gala gaidīšanas situāciju — kā “interima [starpposma] ētiku”, kuras likumi mūsdienu pasaules problēmu risināšanai nav vairs derīgi, kurus īstenot, resp., ievērot nav iespējams. Drīzāk būtu jājautā Jēzus mācekļiem un visiem pārējiem klausītājiem, kam tad šeit patiesībā nav jābūt augstākā mērā saprātīgam un vēlamam cilvēku dzīvei un sadzīvei. Pēc šī jautājuma seko cits: vai šī pamācība ir neizpildāma, vai arī tā tikai netiek izpildīta, kas pēdējā gadījumā liecina vienīgi par mūsu ļauno gribu un patmīlību katra atsevišķā baušļa gadījumā. Tad konstatējams bēdīgais fakts, ka “ļauna darba lāsts ir tas, ka tam atkal un atkal jādzemdē ļaunums” (Frīdrihs Šillers), un ka ar tādu atriebšanas tiesu cilvēki iznīcina viens otru — tādēļ ka nav gatavi dot otram labo, pēc kā tīko paši.

“Bauslībā un praviešos” apkopots tas viss, kas ir Dieva baušļos atklātā griba un ko Dievs “vecos laikos daudzkārt un dažādi runājis caur praviešiem uz tēviem” un “šinīs pēdīgajās dienās uz mums ir runājis caur Dēlu” (Ebr.1:1 u.t.). Tādējādi šeit — šajā bauslības un praviešu atbilstībā Jēzus sludināšanai un skaidram saprātam — runa ir par Dieva gribas identitāti un nepagurstošu kontinuitāti tās sludināšanā visā pasaulē un visos laikos. Bet pret to vēršas nevis attīstība vai izmaiņas cilvēku apstākļos un uzvedības formās, kam būtu jāpieskaņo baušļi, bet gan mūsu, cilvēku, pastāvīgā nepaklausība, kas novēršas no Dieva gribas un pati gribētu būt Dievs (1.Moz.3; Rom.1-3).

Bauslības un praviešu mācības kopsavilkums ir divkāršais bauslis par Dieva un tuvākā mīlestību (Mt.22:34-40) vai arī dekaloga otrās plāksnes baušļi (sal.Rom.13:8-10 un Gal.5:15), pie kam nepavisam nav tā, ka pirmā plāksne par Dieva mīlestību varētu tikt atcelta un noraidīta par labu tuvākā mīlestībai un cilvēku savstarpējām attiecībām. Jo, kas attiecas uz bauslību un praviešiem, runa šeit ir parDieva gribu un pestīšanu, ko Viņš sniedz cilvēkiem.

Bet šeit katram cilvēkam un visai pasaulei ir arī saredzams, cik ļoti mēs, cilvēki, esam saistīti — atkal un atkal darīt to, ar ko mēs paši sev un savam tuvākajam nodarām netaisnību un kaitējumu. Ar baušļiem to kopumā un nepaklausību to sludināšanai no praviešu un Dieva Dēla mutes tādēļ tiek atklāta mūsu cilvēciskā ačgārnība. Turpmākie vārdi par divējādajiem ceļiem parāda, kā īstenībā ir ar šādu saprātīgu atziņu.

Kungs, ar saviem baušļiem Tu esi mums atklājis savu gribu, caur saviem praviešiem Tu esi vienmēr saucis atpakaļ savu tautu, un beidzot Tu caur savu Dēlu esi runājis uz mums (Ebr.1:1 u.t.). Tavas gribas svētumā mēs gūstam atziņu par savas sirds un mūsu prāta aplamību, un tādēļ mēs Tevi lūdzam — atbrīvo un atjauno mūs ar savu vārdu jaunai paklausībai ticībā, lai mēs cilvēkiem darām to, ko no viņiem sagaidām sev.

Stiprini manus soļus ar Tavu vārdu, un lai ļaunums nevalda pār mani” (Ps.119:133). Āmen.