Kādam mērķim tad kalpo bauslība?

“Kāpēc tad ir dota bauslība? Pārkāpumu dēļ tā ir klāt pielikta – līdz nāktu dzimums, kam ir dots apsolījums, – eņģeļu dota tā, ar starpnieka roku uzrakstīta. Kur viens, tur nav starpnieka, bet Dievs ir viens vienīgs. Vai tad nu bauslība ir pret Dieva apsolījumiem? Nekādā ziņā ne. Jo, ja būtu dota bauslība, kas spēj dzīvu darīt, tad patiesi taisnība nāktu ar bauslību. Bet raksti ir it visu saslēguši grēkā, lai apsolījums taptu dots ticīgiem ticībā uz Jēzu Kristu.” (Gal.3:19-22)

Caur bauslību neviens cilvēks nav taisns. Kā šodienas tekstā saka svētais Pāvils, bauslība nevar mūs padarīt dzīvus. Tomēr Evaņģēlijs ir dārgumu lāde, kas ir pilna ar dievišķo žēlastību visiem cilvēkiem. Neviens cilvēks pēc savas dabas nav spējīgs uz šādu žēlastību. Dabiskais cilvēks nevar saprast, cik ļoti viņa grēks ir aizvainojis Dievu un ka tikai caur Dieva Dēla asinīm viņš var atkal tikt samierināts ar Tēvu.

Cilvēka sirdi pēc savas dabas ieskauj dimantcieta paštaisnuma un viltus drošības siena. Viņam nav šausmu par grēku un nav ilgas pēc žēlastības. Tā vietā grēku pašā vidū valda augstprātīgs prāts. Kamēr cilvēka sirds un prāts paliek šādā stāvoklī, Evaņģēlijs viņam tiek sludināts veltīgi. Vēsts par žēlastību var skanēt viņa ausīs, bet viņa sirds joprojām ir cieši noslēgta pret to. Tāpēc bauslība ir vēsts, kas Dievam vispirms ir jānogādā grēcinieka sirdī, lai tā sagatavotos Evaņģēlija pieņemšanai un atvērtu ieeju Kristum šī cilvēka dvēselē. Ja mēs jautājam: “Kādam mērķim tad kalpo bauslība?” apustulis mūsu tekstā atbild: “Pārkāpumu dēļ tā ir klāt pielikta – līdz nāktu dzimums, kam ir dots apsolījums.” (Gal.3:19) Tādējādi bauslība parāda cilvēkam viņa grēka lielumu, ļauj viņam izjust Dieva nepatiku, prasa no viņa to, ko viņš nevar izdarīt, iedzen izmisumā ar saviem draudiem, kas attiecas uz visiem pārkāpējiem, liek apsūdzēt un noraidīt sevi, kā arī gulda viņu nāves pīšļos. Tātad caur bauslību Svētais Gars nabaga grēciniekam liek justies pazudušam.

Bet, ja bauslība liek cilvēkam nobaudīt tās šausmīgo rūgtumu, tā to dara tikai tāpēc, lai Evaņģēlijs viņam būtu saldāks. Bauslība sit, ievaino un nogalina cilvēku, bet tikai tā, lai tad, kad žēlsirdīgais samarietis Jēzus Kristus nāk Evaņģēlijā, lai tad grēcinieks labprāt ļautos Viņa pārsiešanai un, vienīgi no žēlastības, tiktu nogādāts debesu mājokļos. Jo negrozāmāk un nepielūdzamāk bauslība parāda grēciniekam savas prasības, jo vairāk viņš ir gatavs meklēt pestīšanu nevis sevī, bet gan savā Pestītājā un Vidutājā, Jēzū Kristū. Šī iemesla dēļ Dievs ar īpašām šausmām atklāja bauslību pirms Kristus ienākšanas pasaulē. Bauslība tika sludināta, lai Dievs liktu Saviem ļaudīm ilgoties pēc apsolītā Pestītāja. Tāpat kā israēlieši Ēģiptes tirānijas pakļautībā mācījās ilgoties pēc apsolītās zemes, tāpat Dievs ar nepanesami smago bauslības jūgu centās viņus novest pie ilgām pēc apsolītā Mesijas.

Dieva tautas stāstam ir jātop atkārtotam katrā, kas vēlas piedzīvot Kristus ienākšanu savā sirdī. Tam ir jābūt mūsu dzīves stāstam, ja mēs vēlamies tikt saukti par “Dieva bērniem” (1.Jņ.5:2). Vispirms mums jātop nospiestiem pie zemes zem bauslības jūga, līdz Kristus caur ticību ienāks mūsu dvēselē. Kā teikts mūsu tekstā: “Bet raksti ir it visu saslēguši grēkā, lai apsolījums taptu dots ticīgiem ticībā uz Jēzu Kristu.” (Gal.3:22) Mums jāatzīst, ka mēs atrodamies grēka važās, kuras vienīgi Kristus var atraisīt; mums ir jāsaprot, ka esam ieslodzīti garīgās nāves namā, ko vienīgi Kristus var atvērt. Tāpēc Luters saka:

Nav iespējams, ka tas, kas dzird Evaņģēliju un tiek atdzīvināts ar Gara žēlastību, vispirms nav dzirdējis bauslību un nav bijis nogalināts ar tās burtu, jo žēlastība tiek dota tikai tiem, kas pēc tās slāpst. Dzīvība palīdz tikai mirušajam, žēlastība tikai grēciniekam, Gars tikai burtam, un neviens nevar iegūt vienu, ja nav piedzīvojis otru.