Ordinācija caur roku uzlikšanu

Mēs nekur neatrodam Tā Kunga pavēli izpildīt ordināciju, nemaz nerunājot par norādēm, kādā formā tai būtu jānotiek.

Ir kristīšanas, Svētā Vakarēdiena atkārtošanas pavēle un atslēgu amata iestādīšana – zīmīgā kārtā trejādā veidā, kā šis amats Mt.16 tiek piešķirts Pēterim, Mt.18 – kopā sanākušai draudzei un Jņ.20 – tiem divpadsmit (precīzāk, “mācekļiem”, kad bija sapulcējušies Lieldienu vakarā). Bet vēl neviens nav varējis pateikt, kad Jēzus šos divpadsmit ir ordinējis.

Bet tas arī nav bez nozīmes, ka mēs nedzirdam ne par kādu roku uzlikšanu. Jēzus ir uzlicis rokas bērniem, slimiem, bet nevis šiem divpadsmit.

Tajā vietā, kur mēs to varētu gaidīt, nododot atslēgu amatu Jņ.20:21, mēs lasām: “Tad Jēzus vēlreiz viņiem saka: “Miers ar jums! Kā Tēvs mani sūtījis, tā es jūs sūtu. Un to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: “Ņemiet Svēto Garu!” Rodas pat iespaids, ka Jēzus šajā gadījumā, tāpat kā visos citos, izsūtot apustuļus, ar nodomu izvairās no roku uzlikšanas.

Tas ļauj pat izteikt minējumu, ka Viņš izvairījās no tā, jo ordinācija caur roku uzlikšanu bija rabīnu paradums. Tā jūdu likumu skolotājs ordinēja savus skolniekus, un šeit vajag tikai atcerēties runu Mt.23 pret rakstu mācītājiem, lai saprastu, kāpēc Tas Kungs šo paradumu nepildīja. Vai tad Viņš negribēja, lai viņi viens otru neuzrunātu ar “rabbi”, “jo viens ir jūsu mācītājs (διδάσκαλος), Kristus, bet jūs visi esat brāli” (Mt.23:8).

Bet netika aizkavēts tas, ka lielais Svēto Rakstu skaidrotāja amats, vispirms tātad Vecās Derības, kas blakus apustuļu – un praviešu amatam bija pamatā arī jaunajā baznīcā un kopā ar šiem amatiem pielietots ne tikai draudzē kādā atsevišķā, bet visā baznīcā, tiktu pienācīgi apzīmēts kā (διδάσκαλος) amats. Pēc Tā Kunga vārdiem tas gan netika tieši aizliegts (sal. arī: “Jums arī nebūs saukties par vadoņiem, jo viens ir jūsu vadonis, Kristus.” (Mt.23:10)). Bet tas, protams, bija slikti, ka baznīca vēlāk atkal pret Jēzus gribu pēc gadu tūkstošiem veca Rīta zemes paraduma “skolotāju” sāka apzīmēt ar vārdu “tēvs” un vispirms kā tēvu uzrunāja bīskapu.

Pieņēmumu par to, ka Jēzus, izvairoties uzlikt rokas pie tā, ko mēs sauktu par “ordināciju”, rīkojās apzinātā pretstatā ar rabīniem, pastiprina interesants fakts, ka rabīni vairs nepraktizēja roku uzlikšanu, kad tā II gadsimtā bija kļuvusi par raksturīgu kristīgās ordinācijas pazīmi.

Tātad roku uzlikšana ir apustuļu un senbaznīcas praktizēts paradums (Ebr.6:9) ar Vecās Derības fonu (Mozus uzliek Jozua rokas, 5.Moz.34:9, sal 4.Moz.27:17), bet tā nav Kristus iestādīta rīcība, nemaz nerunājot par sakramentu. Tā ir svētības darbība un iedarbīga tieši kā tāda. Tā arī nekādā ziņā nav domāta kādam noteiktam amatam.