Cerības sāncensība
Noklausies šo e-publikācijuLīdzjūtību sludinājumi, uzraksti uz kapakmeņiem un sabiedrisko izvadītāju runas parāda ne tikai bezpalīdzību, bet arī slīkstošā tveršanu pēc salmiņa, kurā tad nu iekrampējas, kad visa pārgudrība nelīdz, bet ticības liecības trūkst. Cerība cilvēkiem ir nepieciešama un cilvēki tālab mēdz rīkoties, un arī tādā aspektā izvērstā cilvēciskā rīcība ietekmē abu valstību sajaukšanos. Tādā veidā tiek sagaidīts, tātad tiek lolota cerība un veicināta ticība, ja es un citi cilvēki darītu tikai labo, tad arī viss veidotos labi. “Labas gribas cilvēkiem” vajadzētu tikai apvienoties, lai varētu iedibināt miera un taisnības valstību pasaulē. Svētie Raksti te atbild ar noteiktu – nē. Jo šeit labais un ļaunais ir aizstāts un vienādots ar grēku un žēlastību.
Atšķirību starp abiem nav viegli saprast pat kristiešiem. Un tomēr vajag tikai atcerēties grēkā krišanas stāstu no 1.Mozus grāmatas 3. nodaļas: spēja atzīt labo un ļauno parādās tikai pēc krišanas grēkā, kad tiek pārkāpts Dieva bauslis. Čūskas apsolījums skan: “Jūs mirt nemirsit,., un jūs būsit kā Dievs, zinādami labu un ļaunu.” Acis tiks atvērtas pēc tam, kad būs ticis pārkāpts aizliegums, un tad jautājums skanēs nevis -“Kas mums jādara?”, bet gan -“Ko mēs esam izdarījuši?”
Atziņa, kā atšķirt labo no ļaunā ir grēkā krišanas sekas un zīme.
Tamdēļ Dieva baušļu uzdevums nav labo veidot un pat ne atjaunot labo, bet tie pēc Dieva gribas kalpo, lai stātos ceļā ļaunajam, kas ir pārņēmis cilvēkus un liek tiem vērsties citam pret citu. Tādā veidā mums vajadzētu apjēgt, ka tā ir visnotaļ dziļa sevis pievilšana – lolot cerību, ka dzīves apstākļu uzlabošanas vai to izmainīšanas nolūkā vajadzētu atcelt dažus Svēto Rakstu baušļus, jo tie mūsdienās vairs nav aktuāli vai arī nav izpildāmi. Ko izraisa tas, ka daudzas evaņģēliskās baznīcas mūslaikos padodas šai sirdsapziņu postošajai un sabiedrisko kārtību graujošajai ilūzijai, te nebūtu tālāk jākomentē.
Dieva baušļi ir pazīstami visiem, ar tiem Dievs ir devis cilvēkiem savu mērogu, pēc kura atšķirt labo no ļaunā, un tiem pēc Viņa paustās gribas ir jākalpo pasaules pasargāšanai, lai grēks to nesagrautu. Dieva žēlastība, kas parādīta Jēzū Kristū, kalpo izglābšanai no grēka, kura sekas ir nāve.
Vislabāk cerības un izmisuma izraisītā abu valstību sajaukšana izpaužas politiskās darbības jomā (kaut arī tās ir tikai abu iepriekš iztirzāto piemēru sekas). Vispirms atcerēsimies agrīnās kristīgās draudzes sadursmes ar ķeizara kultu, tā laika politisko reliģiju – kas tad ir jāapliecina par Kungu: ķeizars vai Kristus?
Politiskās darbības jomā ātri vien tiek izdarīti pārmetumi reliģisku kultu veidošanā citiem, aizmirstot šajā sakarā pavērot pašiem sevi. Bez šaubām, trešais reihs vai “bezšķiru sabiedrība”, priekšstati par mieru visā pasaulē, par cilvēces vienību un tamlīdzīgi ir politiskas utopijas, ar kurām ir mēģināts nopietnas krīzes situācijas risināt ar enerģisku rīcību un uz sajūsmas rēķina. Jo smagāka ir saimnieciskā un politiskā krīze, jo izteiktāki pieaug cerība uz sabiedrisko iekārtu ar pilnīgu taisnīgumu, vienlīdzību un brīvību.
Pēc politisko sistēmu un ideoloģiju sabrukumiem, ko esam pieredzējuši šajā gadsimtā kuplā skaitā, analizēt citu pieļautās kļūdas šķiet pavisam vienkārši. Bet, kā kādreiz ir teicis viens no maniem teoloģijas skolotājiem Pēteris Brunners: “No vēstures ir pratis mācīties vienīgi velns, proti, kā panākt to, ka cilvēki atkal un no jauna iekrīt uz tām pašām vecajām kļūdām.”
Ideoloģija ir tāda mācība, kas producē ainas un vīzijas par to, kā tagadnē vēl nav, bet kam laika gaitā ir jāiestājas. Pie tā pieder arī visas cerību ainas par dzīvi mūžīgā svētlaimībā, brīvībā, taisnībā, bez trūkuma, slimībām, kā arī par nāves pārvarēšanas iespēju. Ja šādas vēlamību ainas, kādas mēs katrs glabājam savās krūtīs, kļūst par mūsu rīcības plānu, kurā īstenošanā tiek iesaistīti visi spēki, lai novērstu esošo un katrā ziņā ļoti spiedīgo trūkumu, tad ir radīti priekšnosacījumi kristīgās cerības sāncensībai. Tā ir reliģioza kaislība, taču kaislības, kas pārņem un pārvalda cilvēkus, dažkārt arī tos nomoka. Tad visi līdzekļi mērķa sasniegšanai ir labi, ja vien tie kalpo šiem labajiem nolūkiem.
Neba tikai Bībelē būtu atrodams ieskats, ka tieši šādu kaismīgu labo nolūku ideālismu īstenībā pārvalda ļaunais.
Ebreju rakstnieks Josefs Roths savā grāmatā “Slepkavas grēksūdze” pauž to pašu: “Kurš grib sasniegt absolūto taisnīgumu, tas jau smok atriebības kārē.” Bet filozofs Karls Popers raksta: “No visām politiskajām idejām, iespējams, visbīstamākā ir vēlme padarīt cilvēkus pilnīgus un laimīgus. Ikkatrs mēģinājums radīt paradīzi virs zemes allaž ir producējis elli.”
Tā iemesls ir, ka cilvēks apzināti vai neapzināti liek sevi Dieva vietā. Tad mēs neaptveram, ka mēs neesam labie varoņi cīņā pret ļauno, bet gan, kamēr vien dzīvojam miesā, mūs kā gūstekņus pašus pārvalda grēks, nāve un velns. Mēs domājam, ka mums pašiem būtu jānotur tiesa pār šo pasauli, un neaptveram, ka paši līdz ar visiem cilvēkiem – dzīvajiem un mirušajiem – tuvojamies Dieva tiesai.
Viss, kas vien šajā pasaulē notiek, ir pakļauts šai Dieva tiesai, kura Evaņģēlija pasludināšanas nolūkā, vēl tiek atlikta (Rom. 3:26; 2.Tes. 2:2; Ap.d. 17:30 ). Taču, ja kristīgā draudze atraujas no Dieva vārda Svētajos Rakstos, tad gribot negribot tā top par šādu cilvēcisko nākotnes vīziju līdzveidotāju.”
Ieskaties