Paradoksāli ironiskā heiristika Jāņa evaņģēlijā
23.03.2009 Autors: Aleksandrs Bite e-raksti
Daudzi mūsdienu jaunderībnieki ir pamanījuši un uzsvēruši to, ka mēs Jāņa evaņģēlijā izteiktā veidā sastopamies ar dažāda veida ironiju, kas atklājas Jēzus dialogos ar cilvēkiem, evaņģēlija personāžu savstarpējās sarunās un notikumu aprakstos.
Protams, ironija kā bibliskā vēstījuma veids ir plaši sastopama Rakstos. Ir veikts daudz pētījumu par humoru un ironiju VD Ījaba grāmatā, Salamana pamācībās, praviešos u.c. (sal. Īj.40, 41; Sal.pam.9:13-ff; 1.Ķēn.18:26-ff; Soģu 9:7-ff; Jes. 1:10ff; Ps. 115 u.c.). Pēdējā laikā ir parādījušies arī pētījumi par ironiju JD – Pāvila vēstulēs, sinoptiskajos evaņģēlijos, un īpaši – pie Jāņa (evaņģēlijā un Atklāsmes grāmatā).[1] Arī jaunākie komentāri tam pievērš uzmanību, taču šķiet, ka nepietiekami. [2]
Ironijas tēma Jāņa evaņģēlijā nonāca pētnieku uzmanības lokā XX gs. 70.-80. gados sakarā ar dažiem literārās kritikas atklājumiem, kuri varēja rasties moderno pētnieku liberālākas Rakstu pētniecības pieejas dēļ. Pētot evaņģēlija literāro stilu, izteiksmes veidu, struktūru u.c. lietas bez ciešas saistības ar jau gadsimtiem tradicionālo eksegēzi, radās un aizvien rodas jauni, brīžiem pat šokējoši secinājumi.
Lielu ieguldījumu teksta skaidrākai un tiešākai izpratnei deva arī pētnieki, kas pārstāv t.s. resemitizācijas virzienu, kas paredz teksta vēstījuma maksimāli iespējamu pārcelšanu atpakaļ tā laika semītiskajā vidē, kultūrā un domāšanā. Tas var notikt pamatojoties vienlaikus gan vēstures liecību pētniecībā, gan tradicionālā, visumā ļoti konservatīvā Tuvo Austrumu (īpaši semītu) tautu dzīves veida un tradīciju arhaiskā slāņa izpētē. Arī tas gadsimtiem ilgi bija gandrīz pilnīgi ignorēts tradicionālajā eksegēzē. Tieši pateicoties šai resemitizācijai var labāk ieraudzīt un saprast to netiešo, bet tādēļ ne mazāk efektīgo ironiju, kas var neatklāties dialogos tieši, taču ļoti spilgti atklājas pašā situācijā, ja uz to palūkojamies ar “informēta Jēzus laikabiedra” skatienu.
Protams, arī tradicionālajai eksegēzei nav palikuši nepamanīti kādi atsevišķi ironiski izteikumi, dialogi vai notikumi JD, taču šī ironijas elementa klātbūtne ir tikusi apzināti vai neapzināti nivelēta. Acīmredzot tradicionāli ironiju ir bijis grūti vai pat neiespējami savienot ar nopietnu un cienīgu izpratni par dievbijību.
Tā nu ir sanācis, ka ironijas jēdzienam, kas nācis no antīkās pasaules, jau no paša sākuma ir bijusi divdomīga pieskaņa; ironija tikai retumis ir tikusi akceptēta kā pozitīvs veids vai metode. Viens no šiem nosacīti pozitīvi vērtētajiem ironijas izmantošanas veidiem ir saistīts ar Sokrāta vārdu, kurš, spriežot pēc Platona aprakstītajiem dialogiem, bieži vien esot izmantojis ironiju kā metodi savās sarunās, īpaši ar sofistiem. Viņš bieži vien esot izlicies par nezinošu un naivu un ar saviem “neciešamajiem” jautājumiem dzinis izmisumā sarunu biedrus ar mērķi, lai tie būtu spiesti pacelties augstākā izpratnes līmenī. Šāds dialoga veids ir ieguvis nosaukumu “sokrātiskā ironija” vai “sokrātiskā metode”.
Sokrāta skolnieka Platona attieksmi pret ironiju vairs nevarētu saukt par pozitīvu (veikls un slepens veids kā cilvēkus “apvest ap stūri”), un nedaudz gadus vēlāk Aristoteļa sukcesors (arī Platona skolnieks) Teofrasts izsakās par ironiju diezgan negatīvi: “Varētu uzskatīt [δοξειεν αν ειναι], ka ironiskums [ειρονεια], apveidiski (kontūriski) [to] ņemot [ω τυποι λαβειν][3], ir izlikšanās par sliktāku darbos un vārdos, bet ironiskais ir tāds [τοιουτο], kurš, piegājis pie naidniekiem, cenšas slēpt [λαθειν], ka viņš tos nīst [ον μιωσει]; viņš slavē tos, ja viņi ir klāt, bet slepus tiem uzbrūk, un, kad viņi ir uzveikti, jūt tiem līdzi … kaut ko dzirdējis, viņš izliekas, ka nav [dzirdējis], bet redzējis, viņš saka, ka neesot redzējis, un [par kaut ko] vienojies (devis savu piekrišanu), [saka], ka viņš neatceroties.”[4] Bet kāds agrīns Teofrasta Χαρακτηρε redaktors, visu apkopojot, rezumē: “No tādiem neskaidriem un aizdomīgiem[5] raksturiem [ηθων] jāsargās vairāk kā no čūskām.”[6]
Lai gan literatūras vēstures gaitā ironija ir reizumis tikusi izmantota arī kā pozitīvs mākslinieciskās izteiksmes veids pat pirms Sokrāta (piemēram, Sofokla lugā ķēniņš Oidips lūdz, lai dievi atklāj un soda pilsētas apgānītāju, nemaz nenojauzdams, ka tas ir viņš pats), tomēr visumā līdz pat mūsu dienām ir saglabājies uzskats, ka ironija ir “smalks, ar ārēju nopietnību maskēts izsmiekls; izsmejoša zobgalība”.[7]
Izcilais mūsdienu jaunderībnieks Kenets Beilijs (Kenneth Bailey) ir izteicis viedokli, ka ironiskais stils JD, un īpaši Jēzus runās, esot tā pati “sokrātiskās ironijas” metode, ko Jēzus varētu būt iemācījies kādā grieķu kolonijā Nācaretes tuvumā. Šīs grieķu kolonijas pēdas nesen ir atklājuši arheologi un Kenets Beilijs izsaka varbūtību, ka ar to savās amata darīšanās esot bijis saistīts Jēzus patēvs Jāzeps un līdz ar to arī viņa ģimenes locekļi. To varētu pieņemt, ja ironija Jāņa ev. un citur JD parādītos tikai Jēzus vārdos, taču tas tā nebūt nav. Ironijas spektrs JD ir plašāks, gan žanriski (tā parādās ne tikai dialogos, bet arī notikumos – “situatīvā ironija”), gan personālijās (tā neskan vienīgi no Jēzus mutes). Turklāt ironija ir raksturīga Bībeles VD vēstījumam jau daudz agrāk, pirms Sokrāta laika.
Beidzamajā laikā ironijas tēmas apjausma JD, un īpaši Jāņa evaņģēlijā, ir tik spoži ataususi pētnieku apziņā, ka tie pat apgalvo, ka “ironija ir tik būtiska johaneiskajā vēstī, ka var pavisam noteikti sacīt, ka ja mēs neuztveram šo ironiju, mēs arī neuztveram šo evaņģēliju.” [8] Varētu pat sacīt, ka vietumis valda uzskats, ka Jāņa Evaņģēlija teoloģija un tās metode ir ironija.
Alans Kalpepers (Alan Culpepper) savā grāmatā Anatomy of the Fourth Gospel: A study in literary design ir mēģinājis izprast un sistematizēt ironiju Jāņa evaņģēliju. Viņš apskata ironiju Jāņa evaņģēlijā tematiski un izdala sešas pamattēmas, kuras tiek atklātas ar ironijas palīdzību: 1) Jēzus noraidīšanas tēma, 2) Jēzus izcelsme, 3) Jēzus identitāte, 4) Jēzus darbība, 5) Jēzus nāve, 6) Jēzus mācekļi.[9] Protams, šeit varētu vēl pievienot arī vismaz septīto punktu – Jēzus augšāmcelšanās. Piemēram, augšāmcelšanās notikums, kad Marija, meklēdama Jēzus mirušās miesas, savā prātā izstrādā veselu “sazvērestības teoriju”, kas, viņasprāt, izskaidro Jēzus miesu nozušanu, un vēršas pie augšāmceltā Kunga kā pie dārznieka ar izmisīgu lūgumu: “Kungs, ja tu Viņu esi aiznesis, saki man, kur tu Viņu esi licis, un es Viņu paņemšu” (Jņ.20:15). Vai tad tas nav spilgts vēstījuma situatīvās ironijas piemērs? Varētu pievienot vēl arī astoto tēmu: ironija citu evaņģēlija personāžu savstarpējās attiecībās, jo dažos ceturtā evaņģēlija fragmentos personāžu savstarpējās attiecības un sarunas ir tikai netieši saistītas ar Jēzus darbību (piem., izdziedinātais aklais sarunā ar farizeju “eksekutīvo komisiju sabata lietās”, Jņ.9:27). Tomēr nākas atzīt, ka sistematizācija vien nepalīdz pietiekami atklāt ironijas fenomenu Jāņa evaņģēlijā.
[1] – Skat., piem., Duke, Paul, Irony in the Fourth Gospel. Atlanta: John Knox, 1985. un Culpepper R.A., Anatomy of the Fourth Gospel: A study in literary design, Philadelphia: Fortress, 1983.
[2] – Piem., The New Interpreter’s Bible: Vol. 9: The Gospel of Luke; The Gospel of John. Edited by Leander E. Keck et al. Nashville: Abingdon, 1995.
[3] – Labāk būtu tulkot: “vispārīgi ņemot”.
[4] – Theofrasts [Teofrasts], “Raksturi”, R.: Minerva, 1995., 46. lpp.
[5] – Labāk: επιβουλα tulkot kā ļaunprātīgiem
[6] – Ibid., 47. lpp.
[7] – Svešvārdu vārdnīca, R.: Jumava, 1999.
[8] – Duke Paul, “Irony in the Fourth Gospel”, Atlanta: John Knox, 1985., 156. lpp.
Līdzīgās e-publikācijas