Paradoksāli ironiskā heiristika Jāņa evaņģēlijā 3

Noklausies šo e-publikāciju

Otrkārt, tad, kad Jānis šādi ir ieskicējis notikuma fonu, viņš liek lasītājam kļūt par liecinieku kādam dialogam, kas norisinās starp Jēzu un Viņa māti un kas ir ne mazāk skandalozs kā notikuma fons. Šis dialogs ir tik skandalozs, ka to, kā šķiet, tā vien gribētos noklusēt vai nogludināt. Tas ir otrais šīs paradoksāli ironiskās heiristikas shēmas punkts. Jēzus māte iesāk šo dialogu ar it kā informējošu, taču būtībā pārmetošu: “Tiem nav vīna.” Tad seko negaidīti strupa Jēzus atbilde: “Kas man ar tevi, sieva? Mana stunda vēl nav atnākusi.”

Jēzus, zinādams, ko māte no Viņa grib, pavisam noteikti distancējas un noraida savas mātes iejaukšanos notikumu gaitā; Viņš nav atnācis, lai lietas risinātu tā, kā cilvēki to Viņam piedāvā vai no Viņa prasa. Taču Marija neatlaižas, viņa ir nolēmusi panākt, lai Jēzus izlabo savu “nepareizo” rīcību, kas saistīta ar mācekļu kompānijas negaidīto ierašanos svinībās. Marija iespējams uztver Jēzus noraidošo atbildi un distancēšanos kā sava Dēla nepiedienīgās uzvedības sakāpinājumu un pāreju atklātā konfliktā, tādēļ viņa pārtrauc dialogu ar Jēzu un pievēršas kalpotājiem: “Ko vien Viņš jums saka, to dariet.” Viņas sacītais attiecas ne tik daudz uz kalpotājiem, cik uz Jēzu, viņa ar šo teikumu pavisam strupi nostāda Jēzu fakta priekšā: Viņam tagad ir jāpaklausa mātei un jārīkojas, Viņam nav alternatīvas, jo kalpotāji jau gaida uz Viņu. Tas, ka Marija šajā epizodē ir saukusi talkā kalpotājus, liek domāt, ka viņa gaida pavisam dabisku atrisinājumu šai problēmai, piemēram, ka Jēzus (un varbūt viņa mācekļi) dos šiem kalpotājiem nepieciešamo naudu vīna iegādei. Paturēsim prātā, ka Marija šeit runā ar Jēzu tā, kā katra krietna jūdu sieviete līdzīgā situācijā runātu ar savu dēlu.

Attēlotais dialogs norit paradoksālās ironijas gultnē, jo to šajā gultnē jau stabili ir ievirzījis iepriekš meistarīgi ieskicētais fons. Sarunas stils un saturs veido saspēli ar šo fonu, un tas vēl vairāk sakāpina paradoksālo situācijas ironiskumu. Dialogs starp Jēzu un Viņa māti pēc būtības notiek, abām pusēm savstarpēji sazinoties gandrīz nekomunicējošā līmenī – Marija neuztver Jēzus piedāvāto līmeni, savukārt Jēzus ignorē Marijas piedāvāto.

Jēzus un Marija runā par pilnīgi dažādām lietām; Jēzus savā runā turpina evaņģēlija galveno teoloģisko tēmu, kas saistīta ar Viņa mesiānisko kalpošanu: “Mana stunda vēl nav atnākusi”, Viņš norāda uz Golgātas stundu, kurā šī Viņa mesiāniskā sūtība piepildīsies (sal. ar 12:27: “Šīs stundas dēļ taču es esmu nācis”); tur cilvēkiem tiks dota tā palīdzība, kas būs daudz pārāka par vīna trūkuma problēmas atrisinājumu kāzu svinībās. Viņš norāda uz savu dievišķo sūtību, kuru dievišķā pestīšanas notikuma dalībnieki vēl nespēj apzināties, jo viņu domas un izpratne vēl ir solidāras ar notikumā reprezentēto Marijas izpratni. Marijas rūpes ir vienīgi par šo radušos dienišķo situāciju, par zināmām neērtībām, ko viņas Dēls ir radījis kādā triviālā situācijā. Viņa neredz Jēzus lielumu, nekautrējas kalpotāju, mācekļu un citu mielasta viesu priekšā laupīt Viņam godu, apsūdzēt pašu dzīvības Kungu un kurnēt pret Viņu – miesā nākušo Dievu. Šai ziņā ar Mariju solidarizējas arī mūsu grēcīgais cilvēciskums, jo grēcīgajam cilvēkam nav citas alternatīvas. Tādējādi, dialogā notikuma iekšējais konflikts, kuru ir ieskicējuši fona elementi (1), ir nobriedis un izlauzies uz āru dialogā, kas pilda tādas kā šoka terapijas funkcijas (2).

Trešais paradoksāli ironiskās heiristikas shēmas punkts ir radušās sprieguma atrisinājums, kas beidzot “atver acis” notikuma dalībniekiem un evaņģēlija lasītājiem. Šajā gadījumā paradoksāli ironiskās heiristikas mērķis tiek īstenots ar notikumu. Jēzus veiktais brīnums – ūdens pārvēršana vīnā – ir tas atklāsmes nesējs, kas vada notikuma līdzdalībniekus / evaņģēlija lasītājus uz ticību (“Tā Galilejas Kānā Jēzus iesāka darīt zīmes, atklādams savu godību, un Viņa mācekļi ticēja uz Viņu.”)

Citviet, kur arī ir ieraugāmi paradoksa un ironijas elementi, heiristiskais mērķis var tikt sasniegts nevis ar brīnumaina notikuma palīdzību, bet ar Jēzus teoloģiskās runas palīdzību.

Šāda ir parastā Jāņa evaņģēlija paradoksāli ironiskās heiristikas shēma, kur vēstījuma sākumā tiek ieskicēts paradoksāli ironisks fons, pēc tam uz šī fona noris šokējošs paradoksāli ironisks dialogs pilnīgi neadekvātā savstarpējās komunicēšanas līmenī, tad notikums rezultē ar patiesības atklāsmi Jēzū. Šī patiesības atklāsme var notikt teoloģiskā runā vai caur kādu īpašu notikumu, kurā tad īstenojas komunikācija nu jau adekvātā līmenī – notikuma dalībnieks vai evaņģēlija lasītājs caur ironiski paradoksālo heiristiku tiek pacelts un iesaistīts Jēzus piedāvātajā līmenī, kas ieved liecinieku vai lasītāju ticībā.

Tā tiek veidota gan Jēzus nakts saruna ar Nikodēmu trešajā nodaļā, gan ironiski pikantā saruna ar samariešu sievu ceturtajā nodaļā, gan notikums pie Bētzatas dīķa ar vīru, kurš bija nevesels 38 gadus un, saņēmis no Jēzus dziedināšanu, to tūlīt nodod jūdu “eksekutīvajai komisijai sabata lietās”, par ko rakstīts piektajā nodaļā. Tas turpinās arī sestajā, septītajā, astotajā, devītajā un citās nodaļās.

Manuprāt, būtu visai maldīgi iedomāties, ka evaņģēlists programmatiski un voluntāri lietotu šo shēmu kā īpašu literāru metodi sava evaņģēlija kompozīcijā un stilistikā, nerēķinoties ar reālajiem Jēzus zemes dzīves notikumiem. Būtu jāatzīst, ka arī citos evaņģēlijos aprakstītajos notikumos parādās šis paradoksāli ironiskās heiristikas fenomens, tikai citi evaņģēlisti nav spējuši šo fenomenu tik reljefi ieraudzīt un attēlot kā Jānis. Varētu pat sacīt, ka pati Kristus atnākšana un klātbūtne šai pasaulē ir neizbēgami paradoksāla; grēcīgā un tumsas pārņemtā cilvēka komunikācija ar šo pārpasaulīgo Pestītāju neizbēgami izšķiļ ironiskas dzirkstis, bet Jēzus dievišķā varenība, ar kuru Viņš īsteno Debesu Tēva nospriesto pestīšanas nodomu, ved cilvēku pie Patiesības atziņas un līdzdalības tajā.

Šeit varētu vēl kaut vai īsumā pieminēt sinoptiskajos evaņģēlijos aprakstīto notikumu, kad pēc Dieva Valstības sludināšanas un brīnumainām dziedināšanām Galilejā Jēzus kopā ar mācekļiem ceļas pāri Galilejas jūrai. Ceļā laivu pārsteidz vētra. Apustuļi, starp kuriem ir pieredzējuši Galilejas jūras zvejnieki, izmisīgi cīnās ar lielajiem viļņiem, bet Jēzus, kas nupat ir mācījis ļaudis par augstām debesu lietām, ir cieši aizmidzis un neievēro mācekļu “eksistenciālo” cīņu (ironiski paradoksālais fons).

Tālākos notikumus visklātbūtnīgāk apraksta Marks: mācekļi modina gulošo Jēzu ar neslēptu pārmetumu: “Skolotāj, vai Tev nerūp, ka mēs ejam bojā?” Vai mācekļi modina Jēzu ar domu, ka Viņš celsies un dievišķā spēkā apklusinās vētru? Nebūt ne! Viņu pārmetums ir triviāls un prasība – praktiska: “Kamēr mēs ar pēdējiem spēkiem airējam, lai noturētu laivu pret viļņiem, Tu guli! – Ņem rokā airus un nāc talkā!” Jēzus atbild ar vārdiem, ko Viņš saka jūrai (bet vai tikai jūrai vien?): “Rimsties, esi klusu!” un mācekļiem: “Kāpēc esat tik bailīgi? Vai jums ticības vairs nav nemaz?” (paradoksāli ironisks dialogs nekomunicējošā līmenī). Tad seko patiesības atklāsme caur šausminošu spēka un dievišķas pilnvaras epifāniju: vētra norimst un jūra kļūst pilnīgi rāma. Tagad mācekļi ir pacelti jaunā izpratnes līmenī, tie sāk adekvāti reaģēt uz Jēzu un izbijušies jautā: “Kas Viņš tāds ir, ka pat vējš un jūra Viņam paklausa?” (Mk.4:37-41).

Šajā epizodē mēs redzam to pašu dievišķās patiesības atklāsmes veidu, kas ir tik tipisks Jāņa vēstījumam. Tā nebūt nav vienīgā vieta, kur ar to sastopamies, arī daudzviet citur pie sinoptiķiem to var ieraudzīt (piemēram, notikumā, kad Jēzus sabatā dziedina vīru, kam bija nokaltusi roka, Mk.3:1-s, vai arī Lūkas evaņģēlija līdzības par muitnieku un farizeju, netaisno tiesnesi un netaisno nama pārvaldnieku). Taču tas jau būtu mazliet cits stāsts.

« Sākums | Iepriekšējā daļa »