Kontraverse par labajiem darbiem un to nepieciešamību

Apoloģijā (XXVII artikulā) tiek īpaši apskatīts jautājums par to labo darbu vērtību, kuru veic cilvēki, kas ir pieņēmuši reliģiskus zvērestus. Zvērestu pieņemšana un īstenošana pati par sevi nav nekāds labais darbs.

Mūku nabadzība, atturība un paklausība tiek dēvētas par liekulību un izlikšanos. Reliģiskas ceremonijas nebūtu jāuzskata par labiem darbiem, kuri palīdz iemantot pestīšanu. Un tomēr paliek jautājums par to, vai tāda pati kļūda ir arī uzskatīt, ka ar baznīcu saistīta nodarbošanās ir kas būtiski vērtīgāks. Apoloģija (XXVII artikulā) nepieļauj to, ka cilvēka svētdarīšanas līmenis tiek mērīts ar to cilvēka darbu palīdzību, kuriem ir kāda saistība ar reliģiju.

Viss šis jautājums par labajiem darbiem jeb svētdarīšanu radās sakarā ar kontraversi par to, vai labie darbi ir nepieciešami pestīšanai. Viena daļa teologu ar Filipu Melanhtonu un Georgu Majoru priekšgalā apgalvoja, ka “labie darbi ir nepieciešami pestīšanai”, savukārt, citi ar Nikolasu fon Amsdorfu priekšgalā pat nonāca līdz apgalvojumiem, ka “labie darbi ir kaitīgi pestīšanai”.

Kontraverse par labajiem darbiem un to nepieciešamību Lutera mācekļu starpā bija neizbēgama, jo ja viņu pamatmācība par taisnošanu no žēlastības ticībā, kurā tiek skaidri noraidīta bauslības darbu nepieciešamība, netika pareizi izprasta, tad tā itin viegli varēja vedināt uz domām par antinomismu. Šis kontraverses sēkla slēpās jau pašā luteriskās teoloģijas pamatprincipā. Līdzīgi kā daudzās citās šāda rakstura kontraversēs, nebūtu pareizi meklēt abu strīdīgo pušu motīvus. Principu izolēšana, to atsevišķa izdalīšana ir allaž bīstama. Arī šis gadījums nebija nekāds izņēmums. Abu strīdīgo pušu pamatlozungi patiesi apliecināja piederību luteriskajai ticībai, taču tajā pašā laikā tie arī nesaskanēja ar to. Tas, kas ir patiess vienā kontekstā, var tāds nebūt kādā citā.

Lai arī pirmajā brīdī varētu šķist, ka luteriskajā teoloģijā ir saskatāmas antinomisma iezīmes, būtu visai grūti minēt kādu praktisku piemēru, kurš par to reāli liecinātu. Šeit būtu jāpiemetina, ka atsevišķi Romas katoļi un fundamentālie protestanti norāda uz to, ka luterismā pastāv zināma amoralitāte.* Es negrasos atspēkot šo viedokli, jo vēsturiski luterāņi nekad nav bijusi antinomisti. Reliģijas patiesīgumu nedrīkst vērtēt pēc tās piekritēju morālās stājas, lai arī morāles trūkums, bez šaubām, var atstāt savu ietekmi uz šo novērtējumu.

Vispirms mēs apskatīsim Amsdorfa izteicienu par to, ka labie darbi ir kaitīgi pestīšanai. Ja labie darbi tiek uztverti Romas katoļu izpratnē kā tie darbi, kuri tiek darīti papildus tiešajiem darba vai aicinājuma pienākumiem, tad šādi labie darbi ir kaitīgi. Ja labo darbu veikšana kļūst par galveno cilvēka rūpju objektu, uz kuru mēs paļaujamies, pamatojoties uz to, kas, pēc mūsu domām, ir pieļaujams lepnums, tad šādi labie darbi ir kaitīgi pestīšanai. Bet tad mums ir tūdaļ pat jāpiebilst, ka šie nav labie darbi, kas izriet no cilvēka ticības, tādēļ tos nevar saukt par labajiem darbiem svētdarīšanas dogmatiskajā izpratnē.

Arī Majora izteikto apgalvojumu, ka labie darbi ir nepieciešami pestīšanai, var saprast divējādi. Tas ir pilnīgi pareizs, ja mēs to apskatām no pastaras dienas viedokļa. Kā jau ikvienā tiesā, arī šeit tiek pieprasīti pierādījumi apskatām par apsūdzētā vainu vai nevainību. Tas, ko dara kristieši, liecina par to, kas viņi ir. Taču, ja pestīšanu izprot taisnošanas nozīmē, attiecībā uz to, vai kristietis dotajā bridi uzskata, ka ir pieņemams Dievam, tad ir pilnīgi aplami uzskatīt, ka labajiem darbiem ir kāds sakars ar šo pašreizējo taisnošanu. Problēma slēpjas termina “pestīšana” definīcijā. Pašos Rakstos tas var attiekties gan uz pašreizējo grēcinieka glābšanu, gan arī uz galējo pestīšanu pastarajā dienā. Lai arī šis nozīmes ir savstarpēji saistītas, tās tomēr ir jāprot atšķirt. Luterāņi atrisināja šo problēmu, vienkārši konstatējot, ka “labie darbi ir nepieciešami”, izlaižot apstākļa palīgteikumu, “lai iegūtu pestīšanu”.

Svētdarīšanas mācību luteriskajā teoloģijā var skaidrāk izprast, ja to salīdzina to ar kādu citu teoloģiju. Lai arī Romas katoļu vēsturiskā atkarība no labajiem darbiem deva iemeslu luterāņiem ieņemt tādu nostāju attiecībā uz pestīšanu, kura nepieļāva nekādu pašu cilvēku līdzdalību, es nebūt neesmu pārliecināts, ka vienkārša šīs nostājas atkārtošana atbilst mūsdienu situācijai. Arī vienkārša Konkordijas formula izteikto domu atkārtošana nesniedz atbildi uz mūsdienu problēmām. Vienkārši konstatējot, kad labie darbi ir nepieciešami un kad tie ir kaitīgi, mēs nebūt nerisinām tos jautājumus, kuri mūsdienās saistās ar svētdarīšanas mācību. Šī iemesla dēļ mums būtu jāpieskaras ari Kalvina uzskatiem šajā jautājumā, jo tie ir būtiski ietekmējuši protestantisma teoloģiju un, pateicoties piêtismam, arī krietnu daļu luterāņu.