:: e – BAZNICA ::

Par Jāņa evaņģēlija sarakstīšanas iemesliem

Daudz ir ticis runāts un varētu arī vēl tikt sacīts par Jāņa evaņģēlija sarakstīšanas iemesliem. Jāņa evaņģēlijs ir publiskots pirma gadsimta deviņdesmitajos gados. Šajā laikā jau bija pieejami gan pārējie evaņģēliji, gan apustuļu vēstules, izņemot Jāņa atklāsmes grāmatu.

Atšķirībā no pārējiem trim evaņģēlijiem Jāņa evaņģēlijs ir vairāk teoloģisks un tas neatkārto visu, citos evaņģēlijos rakstīto, bet rūpīgi izvēlas atsevišķus notikumus un sniedz šo notikumu teoloģisku skaidrojumu.

Jāņa evaņģēlijs nav misijas literatūra, bet domāts draudzes ticības stiprināšanai un padziļināšanai. Tas ir svaigs un jauns skatījums uz “Kristus neizdibināmo bagātību” (Ef.3:8). Evaņģēlija pamatā varētu būt ilgstoši Jāņa sprediķi Efezas draudzē un citur Mazāzijā, kas vēlāk paša Jāņa pārraudzībā tika apkopoti, rediģēti un publiskoti.

Bieži ir ticis apgalvots, ka Jāņa evaņģēlijs ir adresēts pagāniem un satur pagāniskas filozofiskas idejas, bet tas nav nopietns apgalvojums. Jāņa evaņģēlijs vispirms ir adresēts jūdiem. Savā evaņģēlijā Jānis runā “par savu tautu” vienkārši kā par ļaudīm, kas noraidīja Jēzu kā Mesiju, un līdz ar to vārds ‘jūds’ šeit praktiski nozīmē “neticīgs jūds”.

Tomēr nevar secināt, ka Jāņa evaņģēlijs ir pilnībā vērsts pret jūdiem. Patiesībā šis evaņģēlijs ir arī viscaur jūdu grāmata. Savā jūdiem raksturīgajā paradoksālajā valodā jūdu pētnieks Lizorkin-Eyzenberg Eli Jāņa evaņģēliju sauc par grāmatu, kas ir gan pret jūdiem, gan par jūdiem. Viņš norāda, ka Jāņa evaņģēlija fonā daudzviet ir atrodama pravieša Ecechiēla grāmata, kurā ir paustas rūpēs par vienotību starp Dienvidu un Ziemeļu valstīm. L. E. Eli uzskata, ka Jāņa evaņģēlijs rakstīts no jūdu pozīcijām, bet adresēts samariešiem, kas bija Ziemeļvalsts – Israēla pēcteči. Autors uzskata, ka Jēzus pats būdams jūds tika savējo noraidīts.

Tādējādi Jāņa evaņģēlija autors attēlo konfliktu starp vienu jūdu grupējumu, kuram piederēja Jēzus un pašu Jēzu. Evaņģēlijā ar vārdu “jūdi” negatīvā veidā tiek attēlota Jeruzalemes Tempļa reliģiskā vadība, jūdu augstākā garīdzniecība un visi tās atbalstītāji. Sekojoši, Jānis adresē savu evaņģēliju Israēlam norādot, ka “jūdi”, kas noraidīja Jēzu, ir tikai viena daļa no svētās Dieva tautas, nevis viss Israēls.

Evaņģēlijā Jānis gan sniedz liecību par Jēzu kā Dieva Dēlu, gan vēršas pret dažādām maldu mācībām, kas nāca gan no jūdu, gan pagānu vidus. Aleksandrijas Kirils raksta, ka sastopoties ar maldu mācībām, gudrākie kristieši kopīgi devušies pie Jāņa un lūguši viņa palīdzību. Lai palīdzētu baznīcai un līdzjūtībā pret maldos grimstošajiem, kā rūpējoties par nākošajām paaudzēm, Jānis ķēries pie sava evaņģēlija rakstīšanas, sākot nevis ar Jēzus izcelšanos un vēsturiskām detaļām, kas jau bija aprakstītas citos evaņģēlijos, bet ar lielu drosmi un meistarību tieši vēršoties pret Kristus dievišķības noliedzējiem.