Inkarnatīvā izpratne par Rakstiem

Noklausies šo e-publikāciju

Viens no fundamentāliem hermeneitiskiem principiem ir jau iepriekš pieminētā inkarnatīvā izpratne par Rakstiem. Šo izpratni, šķiet, vislabāk varētu skaidrot ar divām Lutera izteiktām tēzēm: 1) “Ja nav izzināta lieta, tad nav iespējams pareizi saprast vārdus” un: 2) “Svētie Raksti ir iemiesotais Dievs”.

Šāda inkarnatīvā izpratne pamatojas visai kristietībai fundamentālā atziņā, ka Dievs ir pestījoši darbojies caur īpašiem vēsturiskiem notikumiem (faktiem un vārdiem), dāvādams grēku piedošanu, ticību un mūžīgo dzīvību, un šie notikumi ir aprakstīti Svētajos Rakstos (kā naratīvi un runas). Turklāt, Svētie Raksti mūs nevis vienkārši vairāk vai mazāk detalizēti informē par šiem notikumiem, bet arī sniedz mums šo notikumu būtību jeb paša Dieva darbu.

Šī fundamentālā atziņa ir pilnīgā saskaņā arī ar pašu Svēto Rakstu sarakstītāju vērtējumu savam sludināšanas darbam, un – kas mūs Svēto Rakstu sakarā varētu interesēt īpaši – tieši savam rakstiskās sludināšanas darbam.

Apustulis Jānis savā vēstulē raksta: “Kas no sākuma bija, ko esam dzirdējuši, ko savām acīm esam redzējuši, ko esam skatījuši un mūsu rokas ir aptaustījušas, dzīvības vārdu – dzīvība ir parādījusies, mēs esam redzējuši un apliecinām un pasludinām jums mūžīgo dzīvību, kas bija pie Tēva un mums ir parādījusies, – ko esam redzējuši un dzirdējuši, to pasludinām arī jums, lai arī jums būtu sadraudzība ar mums. Un mūsu sadraudzība ir ar Tēvu un Viņa Dēlu Jēzu Kristu.”*

Tātad apustulis, īpaši uzsvērdams savu aculiecinieka statusu, rakstiski nodod saviem lasītājiem materiālas dabas notikumus (redzamus, dzirdamus, taustāmus) un adekvātu izpratni par tiem. Turklāt ar šo rakstisko komunikāciju, kurai jātiek saņemtai ticībā, tiek veidota sadraudzība (κοινωνία) jeb līdzdaļa pie dievišķajām lietām.**

Šī izpratne nāk no paša Kristus vārdiem un mācības – gan Viņa vārdi, gan Viņa darbi, ietverti citu rakstītos vai citu sacītos vārdos, ir dzīvdarošais Evaņģēlijs, kas veic pestījošo Dieva darbu pie cilvēkiem.

Par Saviem vārdiem Jēzus saka: “Vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība” (Jņ. 6:63), bet tas tā var būt tādēļ, ka Jēzus vārdi ir Tēva darbi mūsu pestīšanas labā (Jņ. 14:10: “Vārdus, ko Es jums saku, Es nerunāju no Sevis; bet Tēvs, kas pastāvīgi ir Manī, dara Savus darbus.”). Šos pašus vārdus, caur kuriem darbojas Tēvs, Jēzus ir iedevis saviem mācekļiem (Jņ. 17:8: “Tos vārdus, ko Tu Man devi, Es esmu devis viņiem”), un šie vārdi arī Jēzus mācekļu un mācekļu mācekļu mutēs būs spēkpilni un dzīvdaroši visos laikos (Jņ. 17:17–21). Jēzus darbi dara to pašu, ko Viņa vārdi – rada ticību un dāvā patieso dzīvību (Jņ. 10:38: “Ja Man neticat, ticiet vismaz šiem darbiem, lai jūs saprastu un zinātu, ka Manī ir Tēvs un Es Tēvā.”).

Bet tagad atgriezīsimies pie jau pieminētās Lutera inkarnatīvās izpratnes par Rakstiem. Pirmā Lutera tēze tātad skan:

“Ja nav izzināta lieta, tad nav iespējams pareizi saprast vārdus.”

Tādējādi vispirms ir jāsaprot lietas, par kurām vēsta vārdi. Kā tas notiek? Protams, mēs nevaram nonākt pie Bībelē aprakstītajiem notikumiem vai faktiem nepieciešamajā rakursā bez paša Bībeles teksta (pat, ja par šiem notikumiem vai faktiem vēsta kādi ārpusbibliski avoti), tāpēc pirmajā pietuvinājumā tieši teksts mūs ved vajadzīgajā veidā pie notikuma, kas caur šo tekstu iegūst konkrētas aprises. Tādējādi veidojas dinamiska mijiedarbība, kurā notikums un teksts paskaidro viens otru aizvien dziļāk, līdz tie abi – gan notikums, gan teksts – iegūst maksimāli iespējamo skaidrību konkrētajā gadījumā.

Protams, šajā procesā iesaistīti arī citi komponenti: pats pētnieks ar savu pieredzi un inteliģenci, citu ticīgo jeb baznīcas pieredze, vēstures, kultūras un citi konteksti un visvairāk – arī citi Bībeles teksti un konteksti.

Taču šāda hermeneitiska mijiedarbība var būt produktīva tikai ar noteikumu, ja abi – gan notikums, gan apraksts – ir īsti un reāli. Nav iespējams radīt realitātei tāpatīgu nebijuša notikuma aprakstu, tāpat kā nav arī iespējams rekonstruēt reālu notikumu pēc sagrozīta apraksta vai stāsta. Tādēļ Kristīgās baznīcas teoloģija nav iespējama bez vienkāršās aksiomas, ka Bībele ir patiesi apraksti par reāliem notikumiem (vienalga, vai tie būtu faktoloģiski vai verbāli notikumi). Citiem vārdiem sakot, šī aksioma paredz Svētajos Rakstos konsekventu Dieva iedvestu un veidotu tāpatību starp lietu un tekstu.

Ja šī aksioma nav ņemta par pamatu teoloģijai, tad tās secinājumi neizbēgami būs mitoloģiski, nevis inkarnatīvi. Negatīvās sekas šādai mitoloģiskai pieejai nav īsti pārredzamas, jo tā ieved teoloģizēšanu privātas vai kolektīvas fantāzijas un ideoloģiskas konjunktūras gultnē.

Notikuma un notikuma apraksta tāpatība, kas attiecināma uz Bībeles tekstu, ved taisnā ceļā pie otras Lutera tēzes:

“Svētie Raksti ir iemiesotais Dievs.”

Lutera kristocentriskā Rakstu izpratne ir pamatota tāpatīgā svētvēstures jeb Bībeles notikumu kristocentriskumā. Šie kristocentriskie Bībeles notikumi ir inkarnatīvi, proti, tie ir vērsti uz Dieva Dēla iemiesošanos un iemiesotā jeb Vienpiedzimušā Dieva*** darbiem un vārdiem. Šo notikumu apraksts jeb Svētie Raksti vēstī un garīgā veidā sniedz lasītājam šos darbus un vārdus, tā veidojot lasītāja vai klausītāja sadraudzību (κοινωνία) jeb līdzdaļu pie Iemiesotā Dieva un Viņa iemiesošanās augļa – mūžīgās svētlaimes. Tādējādi mums adresētie Svētie Raksti var pavisam noteikti tikt saukti par iemiesoto Dievu; šādā veidā Rakstos Viņš, Iemiesotais, mums tiek sniegts.

Šo Svēto Rakstu teksta augsto uzticamību un tāpatību svētvēstures notikumiem nemaz nevar tik viegli iznīcināt. To nespēj būtiski ietekmēt tekstuālās atšķirības manuskriptos, jo šīs atšķirības neatspoguļo kādas diverģentas idejas un strāvojumus agrīnajā kristietībā, bet godprātīgus pārrakstītāju un iespējamo redaktoru centienus pēc iespējas labāk tekstuāli atveidot faktus un vārdus konspektīvajā rakstītā teksta formātā.

Vēl vairāk – baznīcas gadsimtiem ilgā pieredze liecina, ka Svēto Rakstu teksta augsto uzticamību un iedarbīgo tāpatību svētvēstures notikumiem nevar būtiski negatīvi ietekmēt pat viduvēji tulkojumi citās valodās. Kaut gan vārdu semantiskie lauki dažādās valodās ir visai atšķirīgi un katrā konkrētā tulkojuma valodā var pat vispār nebūt kādu atsevišķu jēdzienu vai apzīmējumu, tulkotā Bībeles teksta tāpatīgums svētvēstures notikumiem netiek ar to iedragāts. Arī tulkotais vai nepilnīgais vārds arvien vēl ir žēlastības līdzeklis, kas rada, uztur un piepilda ticību tā notikuma spēkā, kuru tas ataino.

Lai gan sacītais varētu šķist triviāls, taču praksē visbiežāk nākas sastapties tieši ar tādu situāciju, kad teologi, arī tā sauktie konservatīvie teologi, aizmirst, ka viņiem nav darīšana tikai ar tekstu vien, bet – un tas ir daudz nopietnāk! – ar reālu notikumu, ko šis teksts nes. Aizmirsdami uz tekstu skatīties inkarnatīvi, tie darbojas ar to kā ar tekstu vien – gramatiski, idejiski, simboliski, asociatīvi, psiholoģiski, alegoriski, fantastiski vai kā citādi – , proti, kā ar tādu tekstu, kas eksistē vienīgi tīrā teksta telpā un dimensijā; bet “tīrā teksta telpā” eksistē tikai mīti. Rezultātā teksts paliek nesaprasts un nepilda savu inkarnatīvo funkciju – neveido līdzdaļu pie iemiesotā Vārda un Viņa augļiem.

[Pārpublicēts no LELB Teoloģijas žurnāls Nr.1 (2008)]

* – 1. Jņ. 1:1–3; sk. arī Jņ. 20:30–31: “Vēl daudz citu zīmju Jēzus darīja Savu mācekļu priekšā, kas nav aprakstītas šinī grāmatā. Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs, pie ticības nākuši, dzīvību iegūtu Viņa Vārdā.”

** – Par šo κοινωνία, kas dota caur apsolījuma vārdu, raksta arī 2. Pēt. 1:3–4: “Mums jau Viņa dievišķais spēks ir dāvinājis visu, kas vajadzīgs dzīvībai un dievbijībai Tā atziņā, kas mūs ir aicinājis ar Savu godību un spēku. Ar to Viņš mums ir dāvinājis ļoti lielus un dārgus apsolījumus, lai jums ar tiem būtu daļa pie dievišķas dabas.” (δι᾽ ὧν τὰ μέγιστα ἡμῖν καὶ τίμια ἐπαγγέλματα δεδώρηται ἵνα διὰ τούτων γένησθε θείας κοινωνοὶ φύσεως ἀποφυγόντες τῆς ἐν κόσμῳ ἐν ἐπιθυμίᾳ φθορᾶς ) Arī Pāvils izsaka to pašu domu Rom. 1:16: “[Evaņģēlijs] ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic.”

*** ὁ μονογενὴς θεός, Jņ. 1:18.