Mēs esam ubagi

Dievs nāk pie cilvēkiem un dāvā žēlastību, ceļu no žēlastības uz laiku, tas nozīmē Jēzus Kristus ceļu, tā ir paradoksāla vēsts, kas ar sekmēm ienāca vecajā pasaulē, kas bija kļuvusi skeptiska pret to, kas nāca no cilvēkiem.

Mēs esam pirms Lielās Piektdienas un Lieldienām, dienām, kad Dievs pārdabiski darbojās vēsturē, darbos, kuros visai pasaulei atklājās Dieva tiesa un žēlastība. Tiesa tajās stundās, kurās Kungs Jēzus Kristus karājās pie krusta, žēlastība tajā stundā, kad nāve tika uzveikta uzvarā. Ne cilvēki šeit bija kaut ko paveikuši, vienīgi Dievs bija paveicis. Viņš ir gājis ceļu pie cilvēkiem bezgalīgā mīlestībā. Viņš tiesāja cilvēcisko un dāvāja žēlastību neatkarīgi no nopelna. (Rom.11:6).

Kad vecais Luters bija miris, uz viņa rakstāmgalda atrada zīmīti, uz kuras vēl pēdējā stundā bija uzrakstīti vārdi: mēs esam ubagi garā. Un tā tas ir tik ilgi, kamēr būs cilvēki. Bet tas, kurš ir ķēniņš garā, visas dzīvības un visas žēlastības Kungs, tas lai māca atzīt, ka mūsu cerība un mūsu dzīvība stāv un krīt līdz ar Dieva žēlastību. Tas ir Viņa veikums, tas ir Viņa ceļš, tā ir Viņa žēlastība, tas ir Viņa Gars, Viņa ir mūsu kalpošana un mūsu dzīve, viņam pieder gods pāri visai radībai.