Kristus un antikrists
Noklausies šo e-publikācijuDaudzi aizstāj Rakstus ar Baznīcu, it īpaši – ar baznīcu koncilu, sinožu, pāvestu utt. lēmumiem. Tomēr, saskaņā Svētajiem Rakstiem, kristīgajai Baznīcai nav nekādas autoritātes mācīt citas mācības, nekā tās, kuras viņas dievišķais Kungs Jēzus Kristus ir izklāstījis savu praviešu un apustuļu darbos. [Mt.23:8-10; Mt.28:20; Jņ.17:20; Ef.2:20; 1.Pēt.1:10-12] Tādējādi Baznīca nevar tikt uzskatīta par ticības tiesnesi, bet, saskaņā ar tās Kunga gribu, tai līdz pat laiku beigām ir jāfunkcionē vienīgi kā Dieva vārda vēstnesim un sludinātājam. [Jņ.8:31-32]
Pāvesta nemaldības pasludināšana (1870.gadā) ir jāuzskata par neciešamu zaimošanu un antikristīgu sacelšanos pret Dievu.
Ik reizi, kad Baznīca izvirza sevis pašas safabricētas mācības, tā pārkāpj Rakstu principu un ir pakļauta Kristus spriedumam: “Bet velti tie mani godā, sludinādami mācības, kas ir cilvēku likumi” [Mt.15:9]
“Baznīcas vienprātība” ir nevis tas, ko kādā konkrētā mācības jautājumā ir domājuši kristīgie skolotāji, bet ko viņi ir pasludinājuši par dievišķām patiesībām, pamatojoties Rakstos, proti, saskaņā ar svēto praviešu un apustuļu liecībām. Saskaņā ar Svētajiem Rakstiem, visi, kas noraida Dieva vārda mācības, ir antikristi [1.Jņ.2:22], kuru vidū vissamaitātākais ir lielais Antikrists “kas saceļas pret visu, kas saucas Dievs vai svētums, un pat ieņem vietu Dieva templī, pats sevi celdams par Dievu.” [2.Tes.2:4]
Veltīgi Romas katoļu teologi citē: “tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt” [Mt.16:18] kā pierādījumu tam, ka Baznīca, un konkrēti – pāvests, ir nemaldīga, jo Kristus apsola savai Baznīcai pastāvīgu klātbūtni vienīgi tajā gadījumā, ja tā “līdz pasaules galam” uzticīgi māca “visu, ko Es esmu jums pavēlējis”. [Mt.28:20] Tikmēr, kamēr Baznīca turās pie Dieva vārda, tā ir nekļūdīga; taču, tikko kā tā novirzās no dievišķā vārda, tā nevar nekļūdīties, jo šajā gadījumā tai nav cita mācības avota, kā vienīgi lepnais, samaitātais saprāts.
Es ierosinu apskatīt vēl vienu antikrista izpausmi: islāmu. Korāns ir klaji antikristīgs. Tāču tāpēc ne mazāk bīstams kā pavēstība. Pavestības problēma ir tās rafinesse: antikristu Romā ir grūti ieraudzīt, jo viņš parādās kā svētais tēvs ar taisnības vārdiem uz lūpām. Bet lūgšanā kopā ar Stambulas galveno muslīmu šefu bijušajā Sofijas katedrālē viņš parādās redzams. Uz mirkli. Bet tie ir ļoti izšķiroši mirkļi. Benedikts dikti labi iesāka, kad bija kardināls, tomēr viņa jaunais amats jau šajos pirmajos gados ir prasījis savu. Man ir bijusi iespēja lasīt viņa sprediķus vācu valodā. Tie stipri velk uz kristietības pusi. Esmu lasījis arī viņa grāmatu “Geist der Liturgie”, kad viņš vēl bija Ratcingers. Uzminiet, kas man to reiz personīgi – kā ļoti izšķirošu dārgumu iedeva rokās? Grāmata jau nebija slikta: pirmajās divās nodaļās es it kā atgriezos Heideggera domu pasaulē, neapšaubāmi arī Tejāra Dešardēna misitfikācijas. Tās man bija pazīstamas lietas. Bet kristoloģijas nodaļā: pie Lutera! Jā, jā. Protams, bez pušplēsta vārdiņa par to, ka tāds Luters reiz ir bijis… Tad bija runa par baznīcas mūziku un nodaļā par korāļu dziedāšanu Luters tāpat nebija pieminēts (bija vienas iekavas, kurās miglaini tika norādīts uz protestantu tradīciju). Labi, kristoloģiju, kuru mācīja Luters, viņš nebija izdomājies. Tur pietiek ar atsauci uz Kristu. Bet korāļus baznīcā gan ieviesa tieši Luters un tur autoram izlikties par “beigtu lapsu” bija vairāk kā nekorekti. Augstprātība un izlikšanās it kā nekā nebūtu bijis – tā ir pāvestības raksturpazīme līdz pat šodienai. Taču ne visi RKB teologi ir kā pāvests. Ir arī tādi, kuri uzskata Luteru par lielāko katoļu teologu un pauž nožēlu, ka tā ir sanācis. Nu tur ir arī pamats dialogam. RKB pieņemtu mūs žēlīgi atpakaļ – tādus kādi esam, ar visu mūsu spico mācību, ja mēs tikai atzītu pāvesta pirmātu. Un izvsītrotu no LC tās neērtās vietas. Tā arī daudzi luterāņi mūsdienās dara. Arī bīskaps Vanags, kurš apgalvoja, ka mīl “tādu luterismu”, kas viņam pa prātam. Bet tādu, kas ne, viņš svītro, vai vajā. Antikrista viltība ir liela. Pāvestība gars tiek iesūknēts, draugi, arī tādas luteriskajās baznīcās, kas ir izveidojušas selektīvu mācību un aktīvi proponē vēsturiskās apustuliskās sukcijas mācību. Tādu nevar izskaust ne ar kādiem teoloģiskiem argumentiem un aicinājumiem, kā to pierādīja mūsu nesenā diskusija ar Vanagu LELB forumā. Tā būtībā ir filozofiska konstrukcija, kura ir kļuvusi par Vanaga un viņa līdzskrējēju ticības apliecību. Pāvestība nav nekur tālu Romā. Tā ir tepat Rīgā. No otras puses – šodien Latvjā daudz populārāka ir kļuvusi provoslāvu baznīca. Kaut arī tā pareizi noraida pāvestu, taču tās mācībā un praksē ir vēl vairāk ziepes nekā RKB. Tagad daudzi luterāņi koķetē arī ar to. Es neesen dzirdēju no kāda pareizticīga cilvēka, kuram ir pieeja pie viņu: viņi uztver Vangagu kā savu simpatizantu. Bet romiešiem te arī ir savas autortiesības. Tā viņi rauj uz pusēm nabaga plusJāni… Bet sāpes par to izjūt ne viņš pats, bet luterāņi, kur vēl tādi ir palikuši.
redz, tā gan…
tā jau tam ir jānotiek, ka plicinātājam ir zeme jāplicina un antikristiem jānāk un mācība jāmaitā un ticības jāgroza.
… un ir labi, ka mums ir Kristus un Raksti pie kā ķerties un Gars, kas pie Dieva notur, ka pagānus bakstīdami paši netiekam tiem līdzi ellē parauti.
– – –
tā gan ir, ka nav jau tā nekāda īpašā svētība atpazīt antikristu(s) pēc rakstiem, bet piebalsojot dogmatiķim Milleram varu teikt, ari, ka ja kāds to nespēj (un īpaši ja runa iet par teologiem) … tad tādiem nu gan ar šādiem trūkumiem neklātos lielīties.
= = =
un jā, aig’ … izpausmju ir ārkārtīgi daudz un antikristu ir ārkārtīgi daudz. Un tomēr ir tikai viens šā vārda šaurākajā nozīmē. Viens, kas ir maitu maita… kuru “neatpazīt” ir izdevīguma/neizdevīguma; ērtuma/neērtuma; prātīguma/neprāta jautājums.
– – –
“reliģiskā naida kurināšana”,… drīkst šo te saukt arī šādi :( un drīkst izmantot laicīgās ietekmēšanas metodes pret reliģiskā naida kurinātājiem.
Ķencis domā, ka jāpiekrīt H. Zassem, ka mācība par Antikristu ir saprotama tikai izejot no Evaņģēlija. Tikai tas, kurš saprot, kas ir Evaņģēlijs, spēs pareizi novērtēt Evaņģēlija pretinieku. Ja gribam saprast, ko luteriskā baznīca domā ar savu mācību par Antikristu, mums jāsāk ar Evaņģēliju, nevis bauslību.
Iesaku izlasīt arī Dostojevska grāmatu Brāļi Karamazovi, tur ir lieliska nodaļa Lielinkvizitors un Kristus.
… bet ar naidu nekā nevar iesākt: tikai uzsprāgt. Es par mīlestību. Ķencis baigi gudrais izrādās, Dostojevski lasa, kas to būtu domājis? Varbūt tomēr, čomi, tiešām labāk par Lielinkvizitoru paspriedīsim? Lielinikvizitors ir pāvests katrā cilvēkā. Tas vecais jeb grēka cilvēks katrā, kas stājas pretī patiesībai& mīlestībai (Kristum).Mīlestība stiprāka nekā naids. Kāda mana dzejoļa ievads no astoņdesmitajiem.
talyc,
Aigar,
Jāsaka, būtu labi, ja Tu uzrakstītu kaut ko par islama un kristietības konfliktu. Taču man jāiebilst, jo romisms ir tepat, sākot ar Marijas zemi un beidzot ar kardinālu Pujātu, bet islāms tomēr pagaidām ir “tur”. Ar to es negribu mazināt islāma antikristīgo nozīmi, tomēr tā ir izteikta, acīmredzama, kamēr pāvestība ir patiesības terminu izmantošana melu apklāšanai. Tas ir daudz bīstamāk.