Paradoksāli ironiskā heiristika Jāņa evaņģēlijā 2
30.03.2009 Autors: Aleksandrs Bite e-raksti
Otrs nozīmīgais šī jautājuma pētnieks Pols Djūks (Paul Duke) iedala ironiju saturošo materiālu Jāņa evaņģēlijā pēc formāla principa lokālajā un izvērstajā ironijā, t.i., tādā ironijā, kas ietverta kādā konkrētā izteikumā, un tādā, kas ar atsevišķu norāžu starpniecību ir izkaisīta garākā teksta fragmentā.[10] Šķiet gan, ka arī šāds iedalījums nespēj labi atainot Jāņa evaņģēlija ironijas būtību.
Autori, kas ir pētījuši ironiju Jāņa evaņģēlijā, vienprātīgi atzīst, ka šīs ironijas īpašais uzdevums ir palīdzēt evaņģēlija personāžiem un īpaši tā lasītājiem nonākt pie tās patiesības atziņas, kas izteikta arī paša evaņģēlija autora sacītajā: “Bet šīs [lietas] ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs, pie ticības nākuši, dzīvību iegūtu Viņa Vārdā” (Jņ.20:31). Tādā ziņā mēs varētu skatīt ironiju kā heiristisku metodi Jāņa evaņģēlijā un runāt par Jāņa evaņģēlija ironisko heiristiku.
Tomēr nākas atzīt, ka vārda ironija specifiskā nozīme nepilnīgi definē apskatāmo JD heiristikas fenomenu. Ironija arī nav vienīgais galvenais šīs heiristikas komponents. Otrs, ne mazāk svarīgs komponents, ir paradokss, kas atklājas dievišķajam Logosam ienākot pasaulē. Paradoksālais kontrasts un spriegums starp iemiesoto Logosu un pasauli ar tās pretestību un noraidošo attieksmi, būtībā – starp to, ko Kristus piedāvā un to, ko pasaule grib un var saņemt, ir nozīmīga tēma Jāņa evaņģēlijā, varētu pat sacīt, tas ir fons, uz kura norisinās visa evaņģēlijā aprakstītā darbība. Šī iemiesotā Logosa paradoksalitāte kritušajā pasaulē, ko evaņģēlists Jānis tik brīnišķīgi atklāj, ļauj lasītājam daudz reljefāk uztvert Jāņa evaņģēlija augsto kristoloģiju. Tādējādi mēs varam ar pilnām tiesībām runāt par Jāņa evaņģēlija paradoksālo heiristiku.
Iemiesotā Logosa paradoksalitāte kritušajā pasaulē īpašā veidā pastiprina un modulē Jāņa evaņģēlija ironijas tēmu. Šie abi komponenti – paradokss un ironija – ir nesaraujami cieši saistīti savā starpā tieši kā heiristiski komponenti, kas palīdz iesaistīt evaņģēlija personāžus un īpaši lasītājus pestīšanas notikuma atklāsmē. Savienojoties šiem abiem komponentiem, tad arī veidojas Jāņa evaņģēlija paradoksāli ironiskā heiristika.
Šī paradoksāli ironiskā heiristika varētu tikt iedalīta: 1) dialoģiskajā, 2) situatīvajā un 3) dialoģiski situatīvajā.
Pie dialoģiskā tipa var pieskaitīt visus tos fragmentus, kuros ironija un paradokss izskan tiešajā runā. Pie situatīvā tipa – tos, kur ironija un paradokss netiek izteikti verbāli, bet attēlotās situācijas ironiskums un paradoksalitāte palīdz daudz asāk uztvert notiekošā un sacītā teoloģisko jēgu (tas ir visapslēptākais paradoksāli ironiskās heiristikas paveids, piem., notikums Galilejas Kānā, kas sākotnēji nemaz nešķiet ne ironisks, ne paradoksāls, atklājas kā tāds tikai pēc rūpīgas notikuma “situācijas izpētes”). Dialoģiski situatīvais tips, kas apvieno abus iepriekšējos, ir visizplatītākais Jāņa evaņģēlijā. Tas parādās daudzos Jēzus dialogos Jāņa evaņģēlijā, gan sarunā ar Nikodēmu, gan sarunā ar samariešu sievu, gan notikumā ar netiklībā pieķerto sievieti un citur.
Vietumis evaņģēlija struktūrā veidojas tāda kā īpaša shēma, kas atklāj šo Jāņa vēstījuma manieri:
Vispirms Jānis rūpīgi un precīzi ieskicē situācijas attīstību un tās būtību, tā veidodams vēstījumā tālāko notikumu fonu. Tas ir pirmais shēmas elements. Piemēram, kāzu notikumā Galilejas Kānā fonu veido iepriekšējie notikumi, kas aprakstīti pirmajā nodaļā. Tie vēsta par to, ka Jānis Kristītājs ir apliecinājis Jēzu par Mesiju (“Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku) un jau trešajā dienā pēc tam, kad Jēzus bija ap sevi pulcinājis pirmos mācekļus – Andreju, Jāni, Pēteri, Fīlipu un Natanaēlu, Viņš kopā ar tiem negaidīti ierodas kāzu mielastā Galilejas Kānā.
Evaņģēlija teksts vēsta, ka “Jēzus māte bija tur”, un “arī Jēzu un viņa mācekļus ielūdza uz kāzām” (sic! εκληθη ir vēsturiskais aorists, nevis pluskvamperfekts, kā to tradicionāli tulko: “bija ielūgti”). Aorista lietojums šajā teikumā liek domāt, ka Jēzus jaunie paziņas tiek uzaicināti tikai pēc ierašanās Kānā.
To apstiprina arī mums zināmie Tuvo Austrumu paradumi, kas paredz, ka eventuālajam viesim ielūgums uz kāzām parasti tika izsūtīts labu laiku iepriekš, un šis ielūgums bija arī no uzaicinātā puses jāapstiprina. Vēl pēc kāda laika šī procedūra parasti tika atkārtota vēlreiz, tā ka mielasta rīkotāji diezgan precīzi zināja, kāds viesu skaits ir sagaidāms. Protams, austrumnieku viesmīlība neļauj raidīt projām nevienu viesi, taču situācija, kad Jēzus ierodas uz mielastu (kas parasti ilgst vairākas dienas) kopā ar vēl 4-5 vīriešu kārtas viesiem ir skandaloza pat attiecībā uz it kā “bezizmēra” Austrumu viesmīlību. Lai vai kā, bet Jēzus mācekļi tiek steidzamā kārtā ielūgti, lai arī viņi varētu legāli piedalīties šajās svinībās. Nabadzīgu ļaužu kāzās (kādas visticamāk bija arī kāzas Kānā) 4-5 negaidītas vīru mutes varēja izrādīties svinībām liktenīgas. Tā tas visdrīzāk notiek arī šajā gadījumā.
Situācijas ironisko paradoksalitāti vēl reljefāku padara Jēzus mātes Marijas reakcija.
Iespējams, ka Marijai šajās kāzās bija kādas īpašas, ar mielasta organizēšanu saistītas funkcijas, jo tālākais vēstījums rāda, ka viņa izrīko mielasta kalpotājus, un ka viņa ir informēta par vīna trūkumu, par ko diez vai varētu būt informēti pārējie kāzu viesi. To netieši apstiprina arī Marijas sacītais Jēzum, viņasprāt Jēzus vēl neko nenojauš par radušos situāciju, tādēļ viņa tam daudznozīmīgi saka: “tiem nav vīna.”
Protams, šādā situācijā viņas sacītajam ir vēl arī kāds vārdos nepateikts turpinājums, kas Jēzum būtu pašam jāsaprot pēc noklusējuma: “.. un tu esi pie tā vainīgs!” It kā nevainīgais Marijas “tiem nav vīna” šajā situācijā atklājas kā viņas mēģinājums “disciplinēt” savu dēlu (kā to, iespējams, šādā situācijā būtu darījusi katra krietna jūdu sieviete). To netieši apstiprina arī tas, ka Marija jau ir izlēmusi savu tālāko rīcību un ir apņēmības pilna novest šo nepatīkamo “sava Dēla lietu” līdz galam; viņai aiz muguras stāv svinību kalpotāji, kurus tā ir pasaukusi sev līdzi.
Šeit nebūtu lieki pieminēt, ka tā nav vienīgā evaņģēlijos pieminētā Jēzus mātes un citu tuvinieku veiktā Jēzus, šī, viņuprāt, nesaprātīgā dīvaiņa, savaldīšanas akcija. Marka 3:21-s (sk. arī paral. Lk. 8:19-s) ir aprakstīts šķietami vēl daudz skandalozāks notikums, kad vesela radu “brigāde” ar Mariju priekšgalā dodas savaldīt Jēzu, kurš kādā intensīvā savas kalpošanas brīdī ir klausītāju un palīdzības meklētāju pūļa ciešā ielenkumā. Jēzus radi šajā notikumā nostājas vienotā frontē ar farizejiem, kuri apsūdz Jēzu par īpaši tuvu saistību ar pašu Belcebulu, un mīļie radi tiem piebalso sacīdami: “Viņš ir ārprātīgs!”
Runājot par Kānas notikumu, varētu sacīt, ka Jānis neuzkrītoši un bez jebkādas klajas didaktikas ieskicē to fonu, uz kura risinās vēstījuma galvenie dialogi un notikumi. Viņš dara to rēķinādamies ar to, ka lasītājs ir pietiekami informēts par tā laika jūdu paradumiem un pats ir spējīgs saprast vai vismaz nojaust to, ko teksts nepasaka tieši.
Tātad, kopsavilkumā par šī kāzu vēstījuma fonu varētu sacīt, ka paradokss un situatīvā ironija tajā veidojas notikumu dalībnieku un lasītāju apziņā, kad tie zina, ka Jēzus ir dievišķais Logoss, kas tapis miesa, sengaidītais Pestītājs – Mesija, pazemīgais Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus, un kad tie redz, ka Viņš dodas uz necilo Kānu un nabadzīgu ļaužu kāzās kopā ar saviem mācekļiem (kas nav iepriekš ielūgti kāzās) izdzer nabaga ļaužu trūcīgos vīna krājumus un ka Viņš ar šādu rīcību izraisa pilnīgi saprotamu sašutumu pat pašos tuvākajos. Šādu ainu nevar nosaukt citādi, kā par skandalozu. Tādēļ arī šāda eksegēze daudziem ir šķitusi un vēl tagad šķiet neiespējama un apgrēcīga. Taču tieši šāda eksegēze satriecoši izceļ tālākos notikumus, lauž cilvēku prātus un liek tiem kapitulēt neaptveramā Iemiesošanās brīnuma priekšā, lai tie, pie ticības nākuši, dzīvību iegūtu Viņa Vārdā.
[9] – Culpepper, R.A., Anatomy of the Fourth Gospel: A study in literary design, Philadelphia: Fortress, 1983., 169-175. lpp.
[10] – Duke Paul, “Irony in the Fourth Gospel”, Atlanta: John Knox, 1985., 43., 44. lpp.
Līdzīgās e-publikācijas