Dod pērienu bez dusmām

Noklausies šo e-publikāciju

“Bet, ja Viņa dēli atmetīs Manu bauslību,.. tad Es gan piemeklēšu viņu pārkāpumus ar rīksti, tomēr Savu žēlastību Es viņam neatraušu.” [Ps.89:31, 33–34]

Ko tas nozīmē? Tas ir kas dīvains! Te sacīts, ka bērni (dēli) grēko un tiek piemeklēti ar rīksti un sitieniem. Un tad par spīti visam tiek sacīts, ka žēlastība viņam netiks atņemta! Ko tas nozīmē – “Viņam”? To redzam no konteksta. Vārdi, kas rakstīti turpat iepriekš, saka: “Jā, Es Viņu iecelšu par pirmdzimto, par visaugstāko zemes ķēniņu starpā. Es saglabāšu pret Viņu Savu žēlastību mūžīgi, un Mana derība ar Viņu paliks pastāvīgi. Viņa dzimumu Es uzturēšu mūžīgi un Viņa troni tik ilgi, kamēr pastāv debess.”

Un tālāk rakstīts: “Ja Viņa dēli atmetīs bauslību.” Bet kā tas iespējams, ka žēlastība, kas apsolīta Dēlam, nevar tikt apšaubīta, kad Viņa bērni (dēli) ir grēkojuši? Atbilde: jo žēlastība pār bērniem ir saistīta ar Dēlu! Žēlastība, kas apsedz Viņa bērnus, bija derības žēlastība, kas slēgta ar “pirmdzimto” Dēlu. Viņš ir mūsu Kungs un Galvotājs. Viņš ir mūsu Vidutājs un Aizstāvis pie Tēva. Viņš ir Aizlūdzējs par mums. Viņš ir samaksājis parādus un apmierinājis taisnības prasības. Tādēļ pat tad, kad bērni ir grēkojuši, Viņa dēļ žēlastība ir neatceļama.

Bet ievēro: tur sacīts Viņa “dēli” jeb bērni. Proti, tie, kas pieder Viņam, tic Viņam un ticībā turas pie Viņa (kā bērni pieķeras savai mātei), lai Viņa taisnībā tos aizstāvētu, mierinātu un uzturētu. Tiem ir bērna sirds attieksmē pret Viņu. Tie nevēlas doties prom no Viņa. Tie atgriežas no saviem grēkiem un sirsnīgi vēlas, kaut nekad tos nebūtu darījuši. Tie ir Viņa bērni.

Tomēr, kā šeit norādīts, pašreizējā laikā tie var tik smagi krist un grēkot, ka tie uz laiku atmet bauslību un netur Viņa baušļus. Un ko dara Dievs? Viņš saka: “Es gan piemeklēšu viņu pārkāpumus ar rīksti un viņu noziegumus ar sitieniem.” Bet Dievs tiem neatraus žēlastību, jo tas nozīmētu atraut žēlastību arī Viņam, kas to iemantojis un nopelnījis.

Luters saka:

Kad Dievs man šķiet dusmīgs, it kā vēlētos mani atmest, man jāatbild: svētais Tēvs. Pirms Tu mani atraidi, Tev vispirms ir jāatraida Tavs mīļotais Dēls, Jēzus Kristus, jo Viņš ir mans Galvotājs, jā, mans izpirkums. Ja Tev uz Viņu ir labs prāts, tad arī man ir jābūt brīvībā un drošībā.

Tu, kas esi nācis pie Jēzus, sācis Viņam ticēt un gribi būt Viņa bērns, bet aizvien esi tik grēcīgs, kritis un aizmāršīgs, ka Dievam būtu tevi jāatraida tavas aplamības dēļ, – atceries, ka Dievs patiesi grib tevi piemeklēt ar rīksti un sitieniem tavu grēku dēļ. Vispirms, cik iespējams, Viņš tevi piemeklēs iekšēji tavā sirdsapziņā, bet tad, ja nepieciešams, ar daudz smagiem kārdinājumiem tevi pārmācīs arī ārēji.

Viņš grib piemeklēt tavus grēkus ar rīksti un sitieniem, bet nevēlas tev atraut Savu žēlastību, jo žēlastība ir ciešā saistībā ar Viņa Dēlu. Par žēlastību Viņš runā nevis ar tevi, bet ar Viņu, kurš to pelnījis kā mūsu Starpnieks, Aizstāvis un Galvotājs. Žēlastība ir balstīta uz cita pamata nekā tava dievbijība, un tāpēc tavu grēku dēļ nevar tikt atcelta. Citādi tā nebūtu nekāda žēlastība.

Un pat tad, kad tu pieredzi Viņa draudu realitāti – rīkstes un sitienus, bailes un agoniju, tad tev ir stingri jātic Viņa apsolījumu patiesībai un mūžīgajai žēlastībai. Kad tu esi grēkojis un Viņš tevi piemeklē ar rīkstēm un sitieniem, tev nevajadzētu to pārprast un iedomāties, ka Viņš vēršas pret tevi dusmās!

Dievs jau iepriekš tevi ir brīdinājis, ka piemeklēs tavus pārkāpumus ar rīksti un tavus noziegumus ar sitieniem, bet nevērsīsies pret tevi dusmās! Tev labi jāpatur prātā, ka tas viss jau iepriekš ir paredzēts starp Viņu un tevi, ka būs gan grēki, gan sitieni, tomēr tam visam pa vidu Dieva žēlastība paliks mūžīgi.

Tādēļ, kad esi grēcīgs un nomocīts, un spraucies cauri pārbaudījumu melnajam mākonim, tad vienmēr ar paļāvību saki: “Svētais Dievs, vari rādīt man vēl dusmīgāku vaigu, pārmācīt mani vēl sāpīgāk. Es to neņemšu ļaunā. Tu esi mani iepriekš brīdinājis. Tu esi teicis, ka piemeklēsi manus grēkus ar rīksti un sitieniem. Tomēr neatrauj man Savu žēlastību, tad es visu labprāt pacietīšu.” Tāda ir brīnišķīgā un kristīgā ticības pieredze.

Turpretī, ja neesi pieredzējis Viņa tēvišķo pārmācību par grēkiem, iekšējo rīksti un sitienus, bailes un izbīli, bet dienām un nedēļām dzīvo bez raizēm, neuztraucies par grēkiem un spēj dzīvot miesīgā labsajūtā un brīvībā, tu, bez šaubām, esi neīsts bērns – miris liekulis, muļķa jaunava ar sausu un tukšu lukturi.

Taču te Dieva vārds runā par īstiem dēliem jeb Dieva bērniem, kam bieži ir ļoti grūti ticēt un kam ir vājas, nedrošas, bailīgas sirdis. Un tomēr viņi allaž meklē sev patvērumu un taisnību Kristū. Šis pants viņiem māca skaidri apzināties, ka visu savu vājību vidū tiem joprojām pieder žēlastība. Jo, kamēr vien tiek pieņemts Viņa izpirkums un Vidutājam pieder žēlastība, arī Viņa bērniem pieder nebeidzama, mūžīga žēlastība.