Kas ar savu iedomāto ticību kalpo grēkam, nepazīst Dievu

Noklausies šo e-publikāciju

“Jo tāda ir Dieva griba – lai jūsu dzīve būtu svēta. Atturieties no netiklības! Zinait, ka ikvienam jāglabā sava miesa svētumā un godā, bet ne kaislē un kārībā, kā to dara pagāni, kas nepazīst Dievu. Nevienam nebūs savam brālim pāri darīt vai to izmantot kādā lietā, jo Tas Kungs ir atriebējs visās šinīs lietās, kā mēs jums to jau agrāk esam teikuši un apliecinājuši.” [1.Tes.4:3-6]

Kad kristieši nepārtraukti lasa un dzird par Dieva žēlastību Kristū, par attaisnošanu un pestīšanu tikai ticībā un par Debesu Tēva vēlēšanos piedot pat vislielākajiem grēciniekiem Kristus nopelnu dēļ, viņiem ir viegli iedomāties, ka Dievs neuztver grēku pārāk nopietni. Šāda doma viņos var iesakņojies vēl dziļāk, ja viņi nestudē Dieva Vārdu, neņem vērā Svētā Gara ierosmes un pārmācības un cītīgi nepiesargājas, un nelūdz Dievu. Viņi domā, ka, – kamēr vien viņiem ir nopietna vēlme tapt svētītiem miesā un garā, – Dievs pret viņiem ir labs, lēnprātīgs, mīļš Tēvs, kurš neprasa daudz, kaut viņi – Viņa uzticīgie bērni – joprojām kalpo vienam vai otram grēkam.

Iebilstot šādām domām apustulis Pāvils raksta: “Jo tāda ir Dieva griba – lai jūsu dzīve būtu svēta.” Diez vai Dievam vajadzētu domāt citādāk par grēku, pēc tam, kad ir notikusi samierināšanās ar grēciniekiem, ko Viņš paveica caur Kristu, salīdzinājumā ar to, kā bija pirms tam! Diez vai Viņš varētu kļūt par vecu, vāju tēvu, kurš savu bērnu ļaunumu uzskata par labu, kurš neredz viņu izturēšanos un nesoda viņus par to! Viņa dievišķā Bauslība diez vai varēja zaudēt savu universālo dabu, kas attiecas uz visiem! Dievs vienmēr paliek nemainīgs. Viņš ir tas pats Dievs, kāds ir bijis vienmēr, un Viņa griba ir, lai visas radītās būtnes, ieskaitot cilvēku, būtu nevainojami svētas. Katrs grēks ir uzbrukums Viņa svētumam un nevaldāma sacelšanās pret Viņa pasludināto nemainīgo gribu. Viņš paliek spēcīgais, dedzīgais Dievs, kurš piemeklē tēvu grēkus pie bērniem līdz pat trešajai un ceturtajai paaudzei. Viņa dusmas turpina dedzināt kā stipra liesma katru brīvprātīgi paveiktu grēku. Ticīgo vājuma grēku dēļ, Dieva Dēlam jāpaliek kā Vidutājam līdz pēdējai dienai, lai neļautu Dievam izliet Savas dusmas pār grēciniekiem, tādējādi tos iznīcinot.

Tāpēc bēdas tiem, kuri pēc tam, kad viņi ir atvesti pie ticības Kristum, domā, ka viņi tagad ir saņēmuši atļauju, kas viņus atbrīvo no rūpīgas tiekšanās pēc svēttapšanas! Bēdas tiem, kas ir pārliecināti, ka ticības dēļ Debesu Tēvs neievēros un nesodīs viņus par paveiktiem grēkiem tieši tāpat, kā Viņš soda neticīgos! Bēdas tiem, kas slepeni iesaistās maukošanā vai laulības pārkāpšanā vai apkaunojošā pretdabiskā savas miesas apmierināšanā, vai ja viņi savās sirdīs ļauj ieperināties nešķīstām kārībām un vēlmēm, tādējādi padarot ķermeni, kam vajadzētu būt Svētā Gara templim, par nešķīstības gara kloāku! Bēdas tiem, ja tie meklē negodīgu ieguvumu tirgojoties, krāpj tuvāko vai kļūst par kārpilniem, skopiem vai bagātību alkstošiem! Bēdas tiem, ja tie piedzeras, melo, lai atbrīvotos no grūtībām, aizraujas ar neslavas celšanu, vai arī ļauj sevi pārņemt dusmām tādā mērā, ka sāk plānot atriebību pret to, kurš viņus ir aizvainojis!

Šādi cilvēki joprojām vēlas būt kristieši, bet viņi nav kopā ar Dievu žēlastībā. Dievs nav viņu draugs, bet gan viņu ienaidnieks, ko viņi pauž ar darbiem. Apustulis Pāvils skaidri pasaka mūsu tekstā, ka visi, kas ar savu iedomāto ticību kalpo grēkam, ir gluži kā pagāni, kas “nepazīst Dievu”. Pāvils raksta, ka patiesībā Dievs uz viņiem raugās nevis kā labais, žēlsirdīgais Tēvs, bet gan kā drausmīgais “atriebējs visās šinīs lietās”. Jo Dievs ir un paliek taisnīgs un svēts Dievs, kas ienīst grēku un stingri un dedzīgi to atriebj. Viņa griba ir nemainīga, un tā ir mūsu svēttapšana miesā un dvēselē, kā arī visās mūsu domās, vēlmēs, vārdos un darbos.