Nopelns un žēlastība

“Bet ja pēc žēlastības, tad vairs ne no darbiem, citādi žēlastība vairs nebūtu žēlastība” (Rom.11:6). Neuzkrītošs teksts, kam viegli paslīd garām.

Divas lielas līnijas iezīmē mūsu tekstu, divas iespējas, kas cieši sader kopā un tomēr ir viena pret otru. Nopelni nozīmē vienu un žēlastība nozīmē citu. Ar citiem vārdiem: pirmā līnija ved no cilvēkiem pie Dieva, otra no Dieva pie cilvēkiem, abas izslēdz viena otru un tomēr sader kopā. Tas ir kristīgās ticības brīnums.

Lielais baznīctēvs Augustīns savu atziņu uzsāka ar vārdiem:

“Tu esi radījis mani uz Tevi, un nemierīga ir mūsu sirds, līdz tā mieru neatrod tevī”.

“Nemierīga”, ar to ir atklājies raksturojošais vārds.

Nemiers, ne cilvēciski paejošajā, tur ir tikai nervozitāte un nepacietība, nē nemiers vērstībā uz mūžīgo. Nemieru mēs varam raksturot arī kā šausmas, bailes, ilgas un mīlestību. Tā ir cilvēka dvēsele, cik nu patiesi tā ir pats cilvēks, lieta, kas viņu dara nemierīgu, kas viņam norāda uz nebeidzamo, mūžīgo.