Kā briedis brēc pēc ūdens upēm

Kā briedis brēc pēc ūdens upēm,
Tā mana dvēsele pēc Tevis brēc, ak Dievs.
Jel pacel mani pāri bēdām, rūpēm
To veldzi saņemt, kuru žēlastība sniedz!

Kā izkaltusi zeme plaisā svelmē,
Uz debesīm pēc palīdzības slāpstot sauc,
Tā grimstot dziļi melnā nāves dzelmē,
Pie dzīvā Dieva kvēlās ilgās sirds man trauc.

Es salauzts jūtos, pārklāts ļaužu nievām,
Pēc rūgtām asarām nāk izmisuma rīts,
Es saucu, meklēju pēc sava Dieva –
Vai mani izglābs kāds, ja Viņš man nepalīdz?

Ko izmisumā krīti, dvēsle mana? –
Tu savam glābējam vēl priekā pateiksies!
Ir nemiers Tevi grauzis, ēdis gana,
Bet vārdu pēdējo un stipro sacīs Dievs!