Skaidra Evaņģēlija mācība – visaugstākais dārgums

“Es pateicos savam Dievam ik reizes, kad vien jūs atceros, vienmēr katrā savā lūgšanā par jums visiem ar prieku aizlūgdams, par jūsu līdzdalību evaņģēlijā no pirmās dienas līdz šim brīdim, būdams pārliecināts, ka tas, kas jūsu sirdīs labo darbu iesācis, to pabeigs līdz Kristus Jēzus dienai.” (Fil.1:3-6)

Apustuliskajai pateicības lūgšanai šodienas tekstā vajadzētu mūs pamodināt, lai arī mēs teiktu dedzīgas pateicības lūgšanas Dievam par sadraudzību Evaņģēlijā. Šī mācība ir noteikta, patiesa un vērtīga mācība, ka Jēzus Kristus, Dieva Dēls, ienāca pasaulē, lai grēciniekus darītu taisnus un viņus glābtu. Ikviens grēcinieks, kurš no sirds tic šim Dēlam un Pestītājam, tiek pasludināts par attaisnotu un izglābtu. Šī mācība atšķir kristietību no visām citām reliģijām. Tik tā vien padara cilvēku par kristieti. Neviena cita mācība mums nepiedāvā vairāk palīdzības kā šī, un visas citas mācības iet bojā, kad pazūd skaidrība macībā, kas pasludina grēcinieku par attaisnotu ticībā.

Ja Reformācija mums būtu nesusi tik vien kā reliģijas un sirdsapziņas brīvību, ja tā būtu tikai dzemdinājusi (kā daudzi tagad uzskata) Apgaismības laiku, tā nebūtu mūs izglābusi no pāvesta pirātu kuģa un nebūtu mūs atvedusi drošībā krastā, bet tā vietā būtu mūs atstājusi jūras vidū. Apgaismība nebija nekas vairāk kā neticība, Evaņģēlija noraidīšana un atteikšanās no visām saiknēm ar Dieva vārdu un Dieva baušļiem. Apgaismība bija cilvēka dievišķošana.

Bet ar mums viss ir labi! Reformācija mums radīja sadraudzību Evaņģēlijā, tādu pašu, par kādu reiz arī Filipu draudze priecājās. Mēs par to nevaram pietiekami pateikties Dievam.

Tam, kas ir satvēris un pareizi saprot Evaņģēliju, pieder visaugstākais dārgums, kāds vien kādam var piederēt šajā pasaulē. Viņš vairs nevar krist izmisumā savu grēku dēļ, jo skaidrā Evaņģēlija mācība viņam pasludina, ka tad, kad viņš tai tic, viņa grēki ir un paliks piedoti.

Viņu nevar nobiedēt Bauslības prasības un draudi, jo skaidrā Evaņģēlija mācība viņam pasludina, ka tad, kad viņš tai tic, Dievs viņu uzskata kā par tādu, kas nekad nav pārkāpis Bauslību, bet tā vietā to ir pilnībā turējis.

Viņš nevar krist izmisumā, kad viņa paša sirds un sirdsapziņa viņu apsūdz un nosoda un kad viņš sevī neredz un nejūt neko citu, kā vien grēku un netaisnību, jo skaidrā Evaņģēlija mācība viņam pasludina, ka tad, kad viņš tai tic, viņš iegūst Kristus taisnumu, kas vienīgais var pastāvēt Dieva priekšā.

Viņš nevar baidīties no nāves, jo skaidrā Evaņģēlija mācība viņam pasludina, ka tad, kad viņš tai tic un turas pie Kristus Vārda, viņš neredzēs nāvi mūžībā, jo Kristus viņa vietā nogaršoja nāvi un Kristus ir atnesis dzīvību un nemirstību.

Visbeidzot, viņš nevar baidīties no soda sprieduma, no elles un no pazudināšanas Pastarā Dienā, jo skaidrā Evaņģēlija mācība viņam pasludina, ka tad, kad viņš tai tic, viņš netiks pazudināts, bet iegūs mūžīgo dzīvību.

Kam ir Evaņģēlijs un pareizās zināšanas par to, tas jau šeit mājo atvērtajās Debesīs un var tur ieiet jebkurā mirklī. Viņam ir ari dota atslēga katrai Dieva žēlastībai, katram mierinājumam un visām pestīšanas lietām, un viņš var izmantot šo atslēgu, lai iegūtu šīs dāvanas tik bieži, cik vien viņam tās ir vajadzīgas.

Pats brīnišķīgākais ir tas, ka ikviens, kas ir ieguvis drošību un mierinājumu Evaņģēlijā, pats vairs neapkrauj sevi ar šaubām par to, vai viņš paliks šajā svētītajā stāvoklī un sasniegs mērķi, jo Evaņģēlijs viņam dod svētīgu pārliecību, ko Pāvils sniedza filipiešiem un sniedz arī mums: “[Esmu] pārliecināts, ka tas, kas jūsu sirdīs labo darbu iesācis, to pabeigs līdz Kristus Jēzus dienai.” (Fil.1:6)

Kurš gan var aprakstīt to lielo svētību, ko bauda tie, kam ir skaidra Evaņģēlija mācība, un pareizās zināšanas par to! Viņi zina ceļu uz Debesīm, un neviena nepatiesa mācība viņus nevar vest maldināšanā. Viņi nevar krist izmisumā pat lielās nepatikšanās, un tos nevar uzvarēt neviens pārbaudījums.

Tāpēc Luters raksta:

Ja mēs saprotam šo taisnošanas artikulu pareizi un skaidri, mums pieder īstā Debesu saule; ja mēs to tomēr pazaudējam, tad mēs nonākam ellīgā tumsā.