Kas tur ko kaunēties?

“Jo es nekaunos Kristus evaņģēlija dēļ: tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic, jūdam visupirms un arī grieķim.” [Rom.1:16]

Kādēļ Pāvils tik ļoti uzsver nekaunēšanos no Kristus Evaņģēlija? Evaņģēlijs taču ir vēsts par Jēzu Kristu, Dieva Dēlu – kas tur ko kaunēties?

Nē, tur patiesi nav ko kaunēties! Tomēr fakts paliek fakts, ka vairums cilvēku nelepojas ar Evaņģēlija vēsti un tikai ar laiku uzdrošinās apliecināt sevi kā kristieti. Vēl jo zīmīgāk tas ir tāpēc, ka citu reliģiju piekritējiem nav raksturīgi kaunēties par savu ticību un reliģiju. Kristietība šajā ziņā ir vienīgā, kuras piederīgie ir kārdināti kaunēties no publiskas savas ticības apliecināšanas.

Kādēļ tā?

Cilvēki parasti nekautrējas atzīt, ka tiem piemīt vispārēja interese par garīgumu. Mūsdienu ļaudis pat uzskata, ka interese par reliģiskām lietām apliecina personības dziļumu un plašu skatījumu. Ja puisis vai meitene lasa reliģiskus tekstus un interesējas par dažādiem garīgiem novirzieniem, parasti šāda interese tiek apsveikta un to uzskata par ļoti saprātīgu, ja vien tā neaiziet galējības un pārspīlējumos.

Taču pavisam cita lieta ir, ja puisis vai meitene sāk apliecināt ticību Kungam Jēzum. Ja cilvēks ar pārliecību runā, ka tic Jēzum un ir izglābts ticībā Viņa krustam, vairums to uzskata par fanātismu.

Krusta vārds māca, ka visi cilvēki ir pazuduši grēcinieki, kas nevar izglābties ar morālu piepūli vai garīgiem vingrinājumiem, jo cilvēkiem nav cita glābšanas ceļa kā vien Dieva Dēla vietnieciskā nāve pie krusta. Tādēļ ikvienam ir vajadzīga atgriešanās un ticība Jēzum.

Tā krusts kļūst par piedauzības akmeni.

Svētīgs ir cilvēks, kas pieņēmis Dieva vārdus par Jēzu un spēj teikt: “Es nekaunos no Kristus Evaņģēlija! Tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic.”