Patiesības josta

“Stāviet, savus gurnus apjozuši ar patiesību, tērpušies taisnības bruņās.” [Ef.6:14]

Šis izteikums ir palienēts no karavīru cīņas terminoloģijas apustuļa laikā. Kareivis apjoza savus gurnus ar jostu. Tas nebija tikai tāpēc, lai nostiprinātu tajā laikā valkātās garās drēbes, kuras bija brīvas un plandījās, traucējot skriet. bija domāta arī zināmai ķermeņa stingrībai un stājai. Bet kāda ir tā josta, kas mums sev jāapjož? Apustulis saka: “Gurnus apjozuši ar patiesību.” Dievišķā gudrība! Te runā Tā Kunga Gars. Mums ir jāapjož sava prāta gurni ar patiesību.

Tā kā mūsu ienaidnieka būtība un spēks slēpjas nepatiesībā, melos un izlikšanās, tad mūsu pirmajam ierocim pret viņu jābūt patiesībai. Vārdam “patiesība” ir divkārša nozīme Svētajos Rakstos. Pirmkārt, tā ir Dieva vārda patiesības mācība. Tas nozīmē, ka mums jābruņojas ar skaidru un drošu Dieva vārda atziņu, lai neļautu sevi pievilt ar citādām un atšķirīgām mācībām. Otrkārt, šis vārds apzīmē patiesību mūsu pašu būtībā. Tas ir godīgums, nopietnība, patiesi nolūki, lai visas mūsu vēlēšanās būtu saistītas ar to, ko vēlas Dievs, un saskaņā ar to mēs rīkotos. Un bez šaubām mums ir jāapjož sevi ar patiesību abās nozīmēs.

Pret visu velna pievilšanu nav spēcīgāka ieroča, kā stipri pieķerties tam, ko runājis Dievs Savā vārdā. Kā kareivja brīvi plandošās drēbes tiek apjoztas ar kaujas jostu, tāpat arī mūsu brīvi klejojošās domas ir jāapjož ar patiesību, ka vienmēr sakām: “Tā un tā ir sacījis Dievs. Debess un zeme zudīs, bet Viņa vārdi nekad nezudīs. Ko ir teicis Dievs, tas paliek stipri un negrozāmi. Pie tā es turēšos!” Tā ir svētīga drošība apjozties ar paša Dieva patiesību! Un tā ir pirmā un svarīgākā lieta, ja vēlamies droši pastāvēt ļaunajā pievilšanas dienā.

Bet ko gan nozīmē visa stingrība mācībā, ja Dieva Gars mūsu prātā neizveido nopietnību, kas visās lietās vēlas ne tikai zināt Dieva gribu, bet arī saskaņā ar to rīkoties? Ko gan līdz kareivja ieroči, ja viņa locekļiem nav nekāda spēka un izveicības, jo tad zobens krīt ārā no kareivja rokām? Tāpat arī, ja mūsu prātā un sirdī nepaliek Dieva Gara veidotais krietnums un nopietnība, mēs paši atmetam un atsakāmies no patiesības Vārda.

Ikviens cilvēks pēc dabas ir pilns liekulības un nepatiesības. Visi cilvēki ir meļi [Ps.116:11]. Tikai pēc jaunpiedzimšanas Tā Kunga Gars rada jaunu degsmi mūsu prātos, ka sakām: “Lai ko tas maksātu, pat ja man jāmirst, es vēlos zināt vienīgi Dieva prātu un Viņa domas. Viņa griba būs man galvenais.”

Es vēlos rūpīgi studēt visu Dieva vārdu, ne tikai zināmus darbus un rituālus, bet vēlos pievērst savu uzmanību iekšējai būtībai, sirdij, domām, vēlmēm un slepenām tieksmēm, ko neviens neredz. Tā darot, man būs jāpiedzīvo smags nosodījums un pazemojums. Bet, kad manā dvēselē tiek apskaidrots Kristus un es saņemu pilnīgu piedošanu, priecādamies par nebeidzamo žēlastību, tad manī rodas arī sirsnīga mīlestība uz Dieva prātu un manā dievbijībā ir patiesība, ka daru labu ar sirsnīgu patiku, nevis piespiesti.

Tagad es – gan iekšēji, gan ārēji – staigāju Dieva Tā Kunga priekšā. Tādējādi es aizvien vairāk tieku šķīstīts, kļūstu godīgāks un patiesāks savās domās, vārdos un visā būtībā. Tas viss ir Tā Kunga Gara darbs, jo Viņš rada patiesību mūsu iekšējā būtnē. Viņu sauc arī par patiesības Garu, un tāpēc viss Viņa veiktais jaunās piedzimšanas darbs mūsos top saukts – “būt no patiesības un staigāt patiesībā” (skat. Jāņa vēstules).

Bet velns grib iznīcināt visus Dieva darbus, tādēļ viņš vienmēr darbojas, lai padarītu dvēseli nepatiesu un pielaidīgu, lai tā tik sīki nerūpētos par Dieva gribu un prātu. Saņemtās žēlastības dēļ ir nepieciešams, lai mēs pavisam nopietni bītos no velna pievilšanas un būtu uzmanīgi, ka nedodam savā prātā vietu nepatiesībai. Nē, pie pirmās ļaunās nojautas mums tūlīt jāpiesauc Dievs: “Labāk lai man notiek jebkurš cits ļaunums, nekā kļūstu nepatiess Tavā priekšā! Kungs, drīzāk lieto rūgtus līdzekļus, ja nepieciešams darīt mani godīgu un patiesu Tavā priekšā.” Tas ir vajadzīgs mūsu prāta gurnu apjošanai ar patiesību, un, ja tas netiek darīts, tad viss ir zudis.

Taču tas, ka kristietis joprojām jūt čūskas sēklas rosību savā dabā un visas ļaunās noslieces, tai skaitā – nepatiesību, neved viņu nāvē, kamēr vien godīgs gars pret to cīnās, nolād čūskas dzimumu un piesauc Dievu. Kas iedomājas, ka ir jau tīrs, un nejūt sevī nekādu nepatiesību, patiesībā jau ir tās gara iemidzināts.

Bet nāvē ved tāda nepatiesība, ar kuru cilvēks ir ciešā vienībā, ar ko slēdz slepenu līgumu un taisās tai sekot. Tad viss gars un būtība ir nepatiesa. Šāds kristietis nevar cīnīties Gara cīņu. Nē, ja viņš sevī apzinās kaut tikai vienu nepatiesu lietu, tā tūlīt viņu dara nespēcīgu, biklu Dieva priekšā, gļēvu cīņā un nepastāvīgu visā viņa dzīvē. Turpretī, kur mājo godīgums, velns neko nespēj darīt, jo visi kārdinājumi uz grēku tur noved pie arvien dedzīgākas lūgšanas un Dieva bijāšanas.