Kā būt Dievam tīkamam?

Bet, kad ticība ir nākusi, audzinātājai vairs nav varas pār mums. [Gal.3:25]

Luters saka:

“Kristietis nav tāds cilvēks, kam nebūtu grēka, bet gan tāds, kam grēks netiek pieskaitīts.”

Kristietim nav privilēģijas negrēkot, taču, ja kas gadās un tas aizmirstas, tad viņš netiks tiesāts pēc bauslības. Jo, ja mums vēl būtu jāatbild bauslības priekšā, tad neviens netiktu glābts un mums tūlīt būtu jāatsakās no visām cerībām uz glābšanu.

Taču tad Dieva Evaņģēlijs būtu aplams un Kristus būtu velti miris, un visi ticīgie būtu pazuduši savos grēkos. Bet Svētie Raksti saka: “Jo, ko bauslība nespēja, nevarīga būdama mūsu miesas dēļ, to ir darījis Dievs: sūtīdams Savu paša Dēlu grēcīgās miesas veidā” [Rom.8:3]. “Kristus ir mūs atpircis no bauslības lāsta, mūsu labā kļūdams par lāstu” [Gal.3:13].

“Bet, kad ticība ir nākusi, audzinātājai (bauslībai) vairs nav varas pār mums.” Tas ir iemesls, kāpēc ticīgajiem grēks netiek pielīdzināts. Dāvids un Pāvils skaidri apliecina, ka svētīgs ir tas cilvēks, kam Dievs nepielīdzina viņa pārkāpumus. Ievēro: viņi nesaka – kam grēka nav, bet gan – kam grēks netiek pielīdzināts.

Taču ar to nepietiek, ka esam brīvi no bauslības un grēks netiek pielīdzināts. Papildus tam mums tiek pieskaitīta taisnība, kas mūsos nav atrodama – augsta, pilnīga un mūžīga taisnība, ko Kristus pelnījis mūsu labā. Svētie Raksti saka: “Jo bauslības gals ir Kristus; Viņā iegūst taisnību ikviens, kas tic” [Rom.10:4]. Un vēl: “Svētīgs tas cilvēks, kam Dievs pielīdzina taisnību bez darbiem.”

Tā rezultātā Dieva vaiga priekšā mēs esam ne tikai brīvi no visa grēka, bet arī pilnīgi taisni. Jā, mēs esam pati taisnība, vienmēr Dievam tīkami un mīļi gaidīti, un nekas vairs nekavē Dievu mūs mīlēt ar visu Savas sirds mīlestību. Jo tagad mēs esam ietērpušies Kristū līdz ar visu, ko Viņš mūsu labā darījis, un Dievs mūs redz vienīgi Savā mīļotajā Dēlā.

Luters saka:

“Tad nu redzi, kāda neizmērojama bagātība piemīt kristīgai ticībai, ka visi Kristus darbi un ciešanas ir dotas kristietim īpašumā, uz ko tas var paļauties tikpat droši, it kā pats to visu būtu darījis un cietis. Nav šaubu, ka Kristus to visu ir darījis nevis Sevis, bet mūsu labā. Viņam nekas no tā nebija vajadzīgs. Nē, šīs bagātības Viņš ir sakrājis mums, lai mēs Viņam ticētu un Viņu saņemtu.”

Un vēl:

“Ticībā Kristus ir mans un es esmu Viņa. Gluži kā bauslība nespēj apsūdzēt Kristu, tāpat tā nespēj apsūdzēt arī mani. Pat ja bauslība nāk un man uzbrūk, es lieku tai pretī šos vārdus un saku: es esmu paveicis visu un vēl vairāk, nekā tu prasi (caur savu galvotāju Kristu). Un, lai arī manās miesās vēl ir grēks, Kristū ir mana taisnība. Viņš ir mans un dod man visu, kas Viņam pieder. Tādēļ man pieder Viņa šķīstība un bauslība mani nevar apsūdzēt. Bet, kad es raugos uz sevi, tad joprojām atrodu daudz nešķīstības. Un šai ziņā bauslībai ir taisnība. Tā saka: tev ir grēki. Ja es atbildu “jā”, tad esmu pazudis. Ja atbildu “nē”, tad man ir nepieciešams labs pamats, uz kura stāvēt. Kur lai ņemu šo savu “nē”? Savā sirdī es noteikti to neatradīšu, bet man tas jāiemanto vienīgi Kristū un tas jāliek pretī bauslībai. Tikai Kristus spēj bauslībai teikt – “nē”. Viņam ir pamats to sacīt, jo Viņš ir svēts un bez grēka. Un man pieder Viņa “nē”, jo Viņš man dāvina Savu taisnību.”

Redzi, tāda ir Svēto Rakstu mācība: “Tāpat arī jūs, mani brāļi, līdz ar miesīgo Kristu esat nonāvēti bauslībai un piederat citam, Tam, kas uzmodināts no mirušiem” [Rom.7:4], “Tad nu tiem, kas ir Kristū Jēzū, vairs nav nekādas pazudināšanas” [Rom.8:1]. Tur sacīts, ka neviens grēks vairs netiek pielīdzināts. Te mums jāapstājas un jādomā par visām savām ķēnišķajām tiesībām un privilēģijām – mums jādomā, vai tā ir, vai nav. Vai nu tas viss ir taisnība, vai tie visi ir meli!

Vai tiešām ir tā, ka tiem, kas ir Jēzū Kristū, vairs nav nekādas pazudināšanas? Grēks taču viņus aizvien pārsteidz, klupina un vajā. Vai tiešām grēks tiem netiks pielīdzināts, jo tie vairs nav padoti bauslībai, bet žēlastībai? Vai tiešām tikmēr, kamēr tie pieķeras Kristum, tie vairs nestāvēs bauslības tiesā? Ja tā ir taisnība, tad tā ir brīnišķīga un godības pilna patiesība. Pārsteidzoša patiesība!

Un tā ir taisnība! Jo Dieva vārds nevar melot. Tā ir taisnība par spīti velnam, “labo darbu svētajiem” un mūsu pašu prātam, lai ko tas teiktu. Tā ir taisnība, pat ja no tā visa es nejūtu nenieka. Te mēs gribam apstāties, priecāties un līksmoties pašas raudu ielejas vidū, jo Tas Kungs, mūsu Imanuēls (Dievs ar mums), ir nodibinājis tādu svētīgu valstību virs zemes, ka Dieva priekšā grēcinieki vairs nav grēcinieki, bet svēti, tīkami un mīlami.