Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs

“Es esmu Ābrahāma Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs. Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs.” [Mt.22:32]

Šajā tekstā Jēzus spēcīgi runā par mirušo augšāmcelšanos. Jo, ja nav mirušo augšāmcelšanās cerības, un citas un labākas pasaules pēc šīs nožēlojamās īsās dzīves, kāpēc gan lai Dievs piedāvātu būt mūsu Dievs, dāvātu mums visu, kas mums nepieciešams un derīgs, un apsolītu galā mūs izglābt no visām bēdām, gan laicīgām, gan garīgām?

Kāds nolūks ir tam, ja mēs dzirdam Viņa Vārda un ticam Viņam?

Kam tad kalpo mūsu nopūtas un saucieni uz Viņu savās mokās un vajadzībās, vai, kad pacietīgi gaidām uz Viņa mierinājumu un glābšanu, uz Viņa žēlastību un labumiem, ko Viņš mums rāda Kristū?

Kādēļ mēs slavējam un pateicamies Viņam par visu to?

Kādēļ ikdienas esam briesmās? Kādēļ ikdienas ciešam vajāšanas un nāvi Kristus Vārda dēļ, ko mēs mācām un glabājam, kā savu vislielāko dārgumu?

Tādēļ, ka caur Viņa Vārdu runā mūžīgais un žēlsirdīgais Dievs un kārto mūsu nākamo dzīvi, kur mēs nokļūsim beidzoties šai dzīvei, un dod mums savu Dēlu, mūsu Pestītāju, kurš izglābis mūs no nāves un grēka, un sagādājis mums mūžīgo taisnību, dzīvību un pestīšanu.

Tādēļ mēs esam pārliecināti, ka nemirsim kā bezprāta lopi, bet, ka visi, mirs Kristū, caur Viņu tiks atkal uzmodināti mūžīgai dzīvībai.