Attaisnošanas definīcija

Tiklīdz kā grēkus nožēlojošs grēcinieks tic dievišķajiem žēlastības apsolījumiem, kuri Kristus dēļ viņam tiek piedāvāti Evaņģēlijā, jeb tiklīdz kā viņš uzticas vietnieciskajai gandarīšanai, kuru Kristus ar savu pilnīgo paklausību paveica pasaules grēku dēļ, viņš ir taisnots, jeb Dieva priekšā pasludināts par taisnu (Rom.3:23-24). Šī ir tā dēvētā subjektīvā attaisnošana (Rom.4:6) Kristus nopelnu (objektīvās attaisnošanas) attiecināšana uz konkrētu personu, kas notiek ticībā (2.Kor.5:19-21).

Paši Svētie Raksti negatīvā formā apraksta attaisnošanu kā “pārkāpumu piedošanu,” “grēku apklāšanu” vai “grēku nepielīdzināšanu” (Rom.4:6-8), un pozitīvā formā – kā “ticības pielīdzināšanu par taisnību” (Rom.4:5; Gal.3:6; Rom.4:3). Tādēļ subjektīvo attaisnošanu varētu definēt kā Dieva veiktu darbību, ar kuras palīdzību viņš atceļ nāves spriedumu, kurš grēciniekam bija pasludināts viņa grēku dēļ, atbrīvo viņu no viņa vainas un pielīdzina viņam Kristus nopelnus. Baiers definē attaisnošanu kā

“darbību, kuras rezultātā Dievs, Soģis, pasludina par attaisnotu grēcinieku, kurš ir vainīgs un kuram pienākas sods, taču kurš tic Kristum”.

Tādēļ ar subjektīvo attaisnošanu mēs nedomājam “cilvēkā pastāvošu morālu stāvokli vai kādas morālas pārmaiņas, bet gan vienīgi Dieva tiesu attiecībā uz cilvēku, pateicoties kurai tiek pilnībā mainītas viņu savstarpējās attiecības” (turpat). Hollacs pamatoti saka:

“Attaisnošana ir tiesisks akts un, tajā pašā laikā, arī žēlīga darbība, ar kuras starpniecību Dievs, pateicoties Kristus gandarīšanas panāktajai salīdzināšanai, atbrīvo grēcinieku, kurš tic Kristum, no soda par viņa pārkāpumiem un pasludina viņu par attaisnotu”.

Definējot attaisnošanu ticībā, mums ir jāpatur prātā, ka attaisnošana ticībā bez labajiem darbiem pamatojas visas pasaules attaisnošanā, ko ir nodrošinājusi Kristus vietnieciskā gandarīšana un kura ar Evaņģēlija starpniecību ir piedāvāta visiem cilvēkiem (Ap.d.10:43). Objektīvās attaisnošanas (salīdzināšanas) dēļ subjektīvā attaisnošana notiek “bez nopelna” (Rom.3:24) un no grēcinieka puses nav nepieciešami citi darbi, kuri papildinātu Kristus attaisnošanu. Ja tiek noliegta Kristus vietnieciskā attaisnošana, tad attaisnošana ticībā nav iespējama. No otras puses, Kristus nestā pilnīgā pestīšana nepieļauj Romas katoļu mācīto attaisnošanu pēc darbiem. Evaņģēlijs sludina pilnīgu piedošanu ikvienam grēciniekam un, tiklīdz kā viņš ticībā pieņem šo piedošanu, viņš ir subjektīvi attaisnots.

Visi tie, kas noliedz, ka žēlastības līdzekļi sniedz grēku piedošanu (jūsmotāji, reformāti, mūsdienu luterāņu teologi) un kuri padara par ticības objektu nevis Kristus izpirkšanas veikumu, bet gan “Viņa personu,” “Viņa vēsturisko realitāti,” māca attaisnošanu nevis ticībā, bet gan pēc darbiem, proti, pēc kaut kā tāda, kas ir pašos cilvēkos, jeb pēc iedvestās [ielietās] žēlastības. Taču tas, ka “ticība tiek pieskaitīta par taisnību” (Rom.4:5), nozīmē, ka ticība taisno nevis pati par sevi, bet gan tās objekta dēļ, proti, Evaņģēlija apsolījumu dēļ.

Apgalvojums, ka attaisnojošās ticības objektam ir jābūt vienīgi Kristum vai Viņa nopelnam, un nevis arī objektīvajai attaisnošanai, nav biblisks. Vienīgi tiešs Evaņģēlija apsolījums var mums sniegt pilnīgu pārliecību par mūsu grēku piedošanu. Attaisnošana pēc darbiem pati par sevi ir tāda, kas nevar neizraisīt šaubas (skat. Rom. 4:16). Katoļu mācībai raksturīgā “šaubu teoloģija” (nenoteiktības, nedrošības monstrs) ir loģiskas darbu teoloģijas sekas (skat. Tridentas koncils, 6. Ses., 13. Kan.).

Romas katoļu sekta ir lielākais kristīgās Baznīcas ienaidnieks; jo visi kristieši dzīvo, darbojas un pastāv mācībā par attaisnošanu ticībā. Taču pāvestība nepieļauj to, ka tai padotie varētu pieņemt šo mācību un tai ticēt. Vēl vairāk – tā nozākā un nolād šo mācību (skat. Tridentas koncils, 6. Ses., 9., 11., 12. un 20. Kan.) un māca saviem sekotājiem meklēt pestīšanu darbos. Romas baznīca ir fiziski noslepkavojusi miljoniem cilvēku par viņu uzticību mācībai par attaisnošanu ticībā, un garīgi – mācot saviem sekotājiem savai attaisnošanai paļauties uz labajiem darbiem.

Romas katoļu apgalvojumam, ka vairums mūsdienu protestantisma pārstāvju piekrīt viņu mācībai attaisnošanu pēc darbiem, ir pietiekams pamatojums. Vairums protestantu mūsdienās māca par attaisnošanu, pateicoties “morālistiskam dzīves veidam,” kādām “ētiskai rīcībai,” vai ticībai kā “morālai darbībai vai spēkam.” Tomēr visi patiesie kristīgās Baznīcas locekļi allaž ir ticējuši un līdz pat laiku beigām turpinās ticēt mācībai par attaisnošanu ticībā, bez darbiem (Rom.1:16-17; 3:21-22; 4:3; Atkl.7:14).