:: e – BAZNICA ::

Attaisnošana pēc darbiem

Atsevišķās Rakstu vietās mēs lasām arī par attaisnošanu pēc darbiem, proti, attaisnošanu cilvēku priekšā. Runājot par attaisnošanu šādā nozīmē, šis termins tiek lietots plašākā nozīmē. Patiesā attaisnošana, kura notiek Dieva priekšā un pateicoties kurai grēcinieks top par Dieva bērnu, notiek ticībā, bez bauslības darbiem (Rom.3:20-22). Tomēr šāda ticība ir zināma vienīgi Dievam; cilvēku priekšā tā paliek neredzama. Šī iemesla dēļ Dievs tos, kas viņam tic, cilvēku priekšā taisno ar viņu darbiem, proti, Viņš pierāda viņu ticību un attaisnošanu ar tās augļiem (Lk.7:47; Jņ.13:35; Mt.12:37; 25:34-40). Tāpat arī visi kristieši var gūt pārliecību par atrašanos žēlastības stāvoklī no tiem augļiem, kurus Svētais Gars ir nesis viņu sirdīs (1.Jņ.3:14; 2:3-4; 2.Pēt.1:10; Mt.6:14).

Apoloģija pamatoti piezīmē:

“Kristus bieži saista grēku piedošanas apsolījumu ar labajiem darbiem nevis tādēļ, ka uzskatītu šos darbus par izpirkšanu, jo tie seko salīdzināšanai, bet gan divu citu iemeslu dēļ. Pirmkārt, labajiem darbiem ir obligāti jāseko. Tādēļ Viņš mums atgādina, ka, ja šie labie augļi neseko, tad atgriešanās ir liekulīga un viltota. Otrkārt, tik nozīmīgam apsolījumam mums ir nepieciešamas ārējas zīmes, jo mūsu baiļpilnajai sirdsapziņai ir nepieciešami dažādi mierinājumi. Tādēļ, tāpat kā Kristība un Svētais Vakarēdiens ir zīmes, kuras pastāvīgi pamāca, iepriecina un pamudina izmisušos cilvēku prātus, apliecinot, ka viņu grēki ir piedoti, tāpat arī tas pats apsolījums atspoguļojas arī labajos darbos, lai šie darbi stiprinātu mūs ticībā.”

Tādējādi, attaisnošana, pamatojoties darbos, sakrīt ar ārējo Svētā Gara liecību (ārējā jeb netiešā liecība), kuru mēs nodalām no Viņa iekšējās liecības (iekšējā jeb tiešā liecība) jeb ticības.

Tomēr attaisnošanu ticībā nedrīkst jaukt ar attaisnošanu pēc darbiem (Gal.3:10). Pateicoties pirmajai, grēcinieks gūst pestīšanu, otrā pierāda, ka viņš ir to iemantojis. Lai skaidrāk to izskaidrotu, Luters reizēm runā par iekšēju un ārēju piedošanu. Ar pirmo viņš domā attaisnošanu Dieva priekšā, ar otro – attaisnošanu cilvēku priekšā. Ar pirmās starpiecību cilvēks kļūst par Dieva bērnu, savukārt otrā pierāda, ka viņš ir Dieva bērns. Uzskats, ka attaisnošana pēc darbiem ir grēcinieka pestīšanas pamats ir lielākā Romas katoļu kļūda, kas padara pestīšanu par atkarīgu no darbiem.

Ir acīmredzams, ka mācība par attaisnošanu ticībā nevar tikt adekvāti mācīta, ja netiek ievērots bibliskais iedalījums bauslībā un Evaņģēlijā. Bauslību nekad nedrīkst jaukt kopā ar attaisnošanu, jo šī Dieva žēlīgā darbība saistās vienīgi ar Evaņģēliju. Taču bauslība tiek jaukta kopā ar attaisnošanu ik reizi, kad attaisnošana tiek daļēji vai pilnībā padarīta par atkarīgu no kādiem paša cilvēka garīgiem vai fiziskiem tikumiem, vai kad tiek uzskatīts, ka ticība taisno kā kāda “laba īpašība” vai kā svēttapšanas avots, vai kā atbilstība bauslības prasībām, vai kā kristieša jaunās dzīves sākums, utt.. Īsāk sakot, bauslība tiek jaukta kopā ar attaisnošanu ik reizi, kad attaisnošana tiek pilnībā vai daļēji pamatota cilvēku darbos (pelagiāņi, sinergisti, arminiāņi).

Protams, šāda bauslības jaukšana ar attaisnošanu neļauj grēciniekam saņemt to mierinājumu, kuru Dievs ir vēlējies sniegt cilvēkiem ar mācību par attaisnošanu ticībā. Ja mācība par attaisnošanu ticībā dod ticīgajam pilnīgu pārliecību par pestīšanu, tad mācība par attaisnošanu pēc darbiem šo pārliecību sagrauj, jo tā izrauj pestīšanu no Dieva žēlīgajām rokām un uztic to paša cilvēka grēcīgajām un nevarīgajām rokām. Zīmīgi, ka tie, kas noliedz attaisnošanu ticībā, noliedz arī biblisko patiesību, ka ticīgais var būt pārliecināts par savu pestīšanu.

Pats lielākais no šādiem maldu mācītājiem ir pāvests, kuru Luters atmaskoja kā antikristu, taču nevis viņa nesvēto darbu dēļ, bet gan galvenokārt tādēļ, ka viņš nekaunīgā veidā ir sagrozījis biblisko mācību par attaisnošanu no žēlastības, ticībā Kristum. Lutera apgalvojums, ka pāvests ir antikrists, par kuru ir runāts 2.Tes.2, ir pareizs, jo Romas katoļu baznīca līdz pat mūsu dienām nav atcēlusi Tridentas koncila uzlikto anatēmu visiem patiesiem kristiešiem, kuri tic bibliskajai mācībai par attaisnošanu ticībā.