Reformācija – Evaņģēlijs atklāts no jauna

Piedāvājam vēsturisku ekskursu, kurā redzams, kā Dievs caur Savu dzīvo vārdu izveidoja luterāņu baznīcu, kas darbojas visā pasaulē un balstās uz Kristus doto pavēli Pēterim atklāti un skaidri sludināt Kristu [Mt.16:13–17].

DIEVA VĀRDS IZRAISA REFORMĀCIJU

XVI gadsimta sākumā kāds jauns mūks vārdā Mārtiņš Luters no sirds tiecās izprast savas attiecības ar Dievu atbilstoši Dieva vārda mācībai. Luteram nedeva mieru tā laika tradicionālā Dieva “taisnības” izpratne. Līdzīgi citiem laikabiedriem, arī Luters uzskatīja Dieva taisnību par mērauklu, ar kuru Viņš tiesā visus grēciniekus.

Studējot un pārdomājot Dieva vārdu, jo īpaši Rom.1:17, Luters atklāja prieka vēsti — Dieva taisnības Evaņģēliju. Dievs savā taisnībā pasludina grēciniekus par pilnībā taisnotiem Jēzū Kristū. Šis atklājums 1517.gadā radikāli mainīja Lutera dzīvi. Tas viņu pamudināja rīkot publiskas debates par baznīcas reformēšanu, un pienaglot, sava atklājuma tēzes pie vietējās baznīcas durvīm.

Kad jūs studēsiet Dieva vārdu, Gars nesīs jūsu sirdī prieka Evaņģēliju, palīdzot jums saprast, kā Dievs pasludina jūs par Jēzū Kristū attaisnotiem, pat ja citi jūs uzskata par grēciniekiem [Rom.8:33–34].

PIRMIE LUTERĀŅU KRISTIEŠI APLIECINA KRISTU

Luters un viņa sekotāji sāka lasīt Bībeli un skaidrot Dieva vārdu atbilstoši tam, kā pats Dievs definē svarīgākos Rakstu jēdzienus — žēlastība, taisnība, ticība un attaisnošana. Atjaunojot izpratni par šiem jēdzieniem, Luters no jauna atklāja Dieva piedošanas un iepriecinājuma Evaņģēliju.

Lutera raksti par šo tēmu izraisīja baznīcā lielu satraukumu. 1530.gadā Luters un viņa sekotāji tika aicināti ierasties pie imperatora Kārļa V, kas tajā laikā pārvaldīja lielāko Eiropas daļu, un sniegt rakstisku Savas ticības skaidrojumu.

1530.gada 25.jūnijā tika publiski nolasīta pirmā luteriskā ticības apliecība Augsburgas ticības apliecība. Jēlas Universitātes zinātnieks Rolands Beintons nodēvējis šo notikumu par reformācijas atslēgu.

Ne visiem bija pieņemama šī pirmā luterāņu kristiešu ticības apliecība. Tādēļ luterāņu teologi bija spiesti vēl rūpīgāk iedziļināties Dieva vārdā un publicēt vēl citus viņu ticību apliecinošus dokumentus, kas vēl precīzāk skaidro viņu biblisko ticību. Tomēr pēc šo dokumentu publicēšanas domstarpības starp pirmajiem luterāņiem un imperatora Kārļa V un Romas pāvesta sekotājiem tikai saasinājās.

VELNS NESNAUŽ

Luters mira 1546. gadā. Pēc viņa nāves luteriskā baznīca nonāca krustcelēs. Tai bija jāizvēlas, vai atgriezties pie vispārizplatītās grēka, attaisnošanas, taisnības, ticības un citu biblisko jēdzienu definīcijas, vai palikt pie tām, kuras bija no jauna atklājis Luters.

Tajā laikā velns jo īpaši aktīvi izmantoja viltus sludinātājus un rakstniekus, lai uzbruktu Dieva Evaņģēlijam cerībā sagrozīt cilvēku prātus, kā tas viņam bija izdevies pirms reformācijas. Kā rakstīja Luters:

“Herētiķi uzbrūk Kristum ar mēli, gan noliedzot Viņa dievišķumu, gan novēršoties no Viņa baznīcas”.

Daži Lutera ienaidnieki apgalvoja, ka Kristībai nav pestīšanas varas, ignorējot viņa norādes uz Dieva vārdu: “Kristība .. jūs glābj” [1.Pēt.3:21]. Citi noliedza, ka Kristus ir miesā klātesošs Svētajā Vakarēdienā, atkal ignorējot Lutera norādes uz skaidro Dieva vārdu: “Tā ir Mana miesa, .. tās ir Manas asinis” [Mt.26:26, 28].

Lai publiski apliecinātu, ka viņa mācība balstās Dieva vārdā, Luters sarakstīja daudzas grāmatas un rakstus. Pēc Lutera nāves viņa sekotāji apkopoja svarīgākos luterisma dokumentus un publicēja tos vienkopus.

SASKAROTIES AR JAUNĀM VAJĀŠANĀM, PIRMIE LUTERĀŅI VĒLĒJĀS NODROŠINĀT, LAI DIEVA EVAŅĢĒLIJA SKAIDRĀ IZPRATNE NETIKTU ATKAL NOZAUDĒTA!

Tādēļ viņi apkopoja vienā grāmatā visas līdz šim sarakstītās ticības apliecības, sākot no apustuļu laikiem. Luteriskās baznīcas pamatlicēji atsaucās uz agrīnajām kristīgās baznīcas ticības apliecībām — Apustuļu, Nīkajas un Atanasija — un papildināja tās ar pašu izstrādātām, Bībelē pamatotām un uz Kristu vērstām apliecībām, kas tika publicētas Vienprātības grāmatā (jeb Konkordijas grāmatā).

Ir cilvēki, kas uzskata, ka kristiešiem pietiek tikai ar Bībeli un nekādi papildinājumi tai nav vajadzīgi. Taču šī grāmata nav uzskatāma par Bībeles papildinājumu. Tā palīdz mums saprast, kā agrīnie kristieši ar skaidro Dieva vārdu atspēkoja maldu mācības. Zinot, kā Dievs palīdzēja Savai baznīcai ar Rakstu palīdzību stāties pretī ļaunumam, arī mēs mūsdienās varam darīt tāpat. Sākot ar jautājumu, ko Jēzus uzdeva saviem mācekļiem: “Bet ko tad jūs par Mani sakāt, kas Es esmu?” [Mt.16:13], agrīnās kristocentriskās ticības apliecības ir allaž bijušas par svētību Kristus baznīcai.

Luteriskās ticības apliecības var palīdzēt jums izvairīties no velna lamatām, proti, no Dieva vārda sagrozījumiem. Šīs apliecības skaidri pauž mūsu ticību Kristum, un ar to palīdzību mēs lieliski varam izprast, ko Bībele patiesībā saka par tādiem jēdzieniem kā žēlastība, grēks, atgriešanās un attaisnošana.