Dieva tēls cilvēka miesā

Atbildot uz jautājumu – vai Dieva tēls attiecas arī uz cilvēka miesu? – J. Gerhards norāda uz Augustīna izteikumiem, ka Dieva tēls attiecas vispirms uz cilvēka prātu, cilvēka intelektuālajām spējām, bet arī cilvēka ķermenis liecina par Dieva tēlu, proti, cilvēks atšķirībā no dzīvniekiem staigā stāvus. Tas liecina, ka viņš nav saistīts pie zemes kā dzīvnieki, bet vērsts uz augšu pie Dieva.

Līdzīgi izteikumi atrodami arī pie Bernarda, kurš uzsver Dieva tēla saistību ar cilvēka garīgo daļu, tomēr arī norāda, ka cilvēka staigāšana stāvus ir norāde un atgādinājums cilvēkam, ka viņš ir garīga būtne, kas vērsta uz augšu pie Dieva.

Tādējādi cilvēka vertikālā stāja jau ir bijusi sākotnēji kā dievišķā tēla daļa vai atspulgs, nevis tapusi pakāpeniski cilvēkam attīstoties no dzīvnieka, kā domā evolūcijas teorijas piekritēji. Atšķirībā no iepriekšminētajiem senās baznīcas un arī viduslaiku teologiem mūsu teologi ir norādījuši, ka nemirstība, kas attiecās uz arī uz cilvēka miesu ir apliecinājums tam, ka cilvēka miesai Dieva tēls piemita ne tikai kā netieša norāde, bet arī pavisam tiešā un konkrētā veidā.

Visa cilvēka fiziskā konstitūcija liecina par viņa īpašo stāvokli pārējās radības vidū, un cilvēka dvēsele darbojas caur fizisko miesu, kā sveces gaisma spīdot cauri laternas stiklam, tādēļ arī cilvēka miesa pirms krišanas nesa Dieva tēlu, bet pēc krišanas tajā palikusi tikai vāja atblāzma no kādreizējā spožuma, ko vairs nevaram saukt par Dieva tēlu, jo tas ir izkropļots līdz nepazīšanai.