Mājoklis dvēselei

“Jo, kamēr esmu šinī mājoklī, es turu par savu pienākumu jūs modināt ar atgādinājumiem. Jo es zinu, ka man šis mājoklis drīz būs jāatstāj, kā jau to arī mūsu Kungs Jēzus Kristus man ir atklājis. Bet es rūpēšos par to, ka jūs arī pēc manas aiziešanas varētu to vienmēr turēt piemiņā.” [2.Pēt.1:13-15]

Te Svētais Pēteris savu miesu nosauc “mājokli”, kurā mīt dvēsele.

Tā runā arī Svētais Pāvils: “Mēs zinām: kad mūsu laicīgais telts mājoklis būs nojaukts, tad mums ir ēka no Dieva, mājoklis, kas nav rokām taisīts, bet mūžīgs debesīs. Šeit mēs nopūšamies, ilgodamies būt ietērptiem savā dzīvoklī, kas ir no debesīm, ..Šinī teltī būdami, mēs nopūšamies un panesam grūtības, jo negribam tapt izģērbti, bet pārģērbti, lai to, kas mirstīgs, pārņem dzīvība.” (2.Kor.5:1-4) Tāpat arī: “Tāpēc mēs arvienu turam drošu prātu un zinām: kamēr mājojam miesā, mēs esam svešumā, tālu no Kunga. ..Bet mēs turam drošu prātu un gribam labāk atstāt miesas mājokli un būt mājās pie Kunga.” (2.Kor.5:6-8) Te apustulis Pāvils arī miesu dēvē par mājokli un norāda uz divām mājvietām un diviem svētceļojumiem. Tā arī Pēteris šeit miesu dēvē par mājokli, kurā atpūšas dvēsele.

Te Svētais Pēteris liecina pats par sevi, ka viņš ir bijis drošs par mūžīgo dzīvību un viņam Dievs ir iepriekš atklājis, kad viņam mirst.

Tā nu Pēteris saka: es jums to gribu atgādināt ne vien ar dzīvo balsi, bet ietvert to arī rakstā un jums caur citiem pavēlēt, lai jūs manas dzīves laikā un pēc manas nāves to allaž paturētu piemiņā un neatmestu.