Luters antisemīts un fašisma ciltstēvs?

Noklausies šo e-publikāciju

Vēl kāda apsūdzība, kas vērsta pret Luteru sakarā ar ebreju masveida iznīcināšanu Otrajā pasaules karā, ir Luteram piekarinātā antisemīta un fašisma jeb nacionālsociālisma ciltstēva birka. Sākums meklējams jau nacistiskajā Vācijā, kad režīmu atbalstošie “vācu kristieši”* savas un reiha ideoloģijas piesegšanai centās izmantot Lutera vārda autoritāti. Viņi nekaunīgi apgalvoja, ka “Hitlers šodien ir tas pats, kas Luters bija reformācijas laikā – Vācijas skolotājs”. Protams, no viņu mutes tam bija jāskan slavinoši, taču līdz ar fašistiskā režīma krišanu Luteram piekarinātā antisemīta un fašisma jeb nacionālsociālisma ciltstēva birka automātiski nenokrita, bet pārvērtās par apsūdzību pret viņu. Tā sacīt – atrada vēl vienu vainīgo.

Par pamatojumu Lutera šķietamajam antisemītismam tika izmantots kāds viņa mūža beigās (1543. gadā) tapis raksts “Par jūdiem un viņu meliem”, kurā viņš deva firstiem padomu nodedzināt sinagogas, iznīcināt jūdu mājokļus, atņemt viņu lūgšanu grāmatas, aizliegt rabīnu apmācību, atcelt jūdu pārvietošanās drošības garantijas, aizliegt augļošanu un likt jūdiem strādāt fizisku darbu.** Lai labāk saprastu, kādi bija šā Lutera izteikuma iemesli, nepieciešams vismaz īsumā ieskicēt dažas būtiskas lietas.

Reformācijas sākumposmā Luters pret jūdiem izturējās ar lielu cieņu un cerību, ka, atspīdot skaidrajai Evaņģēlija gaismai, ko taču aptumšoja pāvesta vara, arī daudzi jūdi beidzot atgriezīsies pie Kristus. 1523. gadā Luters sarakstīja traktātu “Jēzus Kristus ir dzimis jūds”***, kura ievadā viņš saka:

Jo mūsu neprātīgie pāvesti, bīskapi, sofisti un mūki, šie rupjie muļķi, līdz šim pret jūdiem izturējušies tā, ka īstam kristietim būtu bijis labāk kļūt par jūdu. Un, ja es būtu bijis jūds un redzējis šos lempjus un nejēgas pārvaldām kristīgo ticību, tad es gan drīzāk būtu kļuvis par cūku, nevis par kristieti.

[..] Es pats esmu dzirdējis no dievbijīgiem kristītiem jūdiem: ja viņi nebūtu izdzirdējuši Evaņģēlija pasludinājumu mūslaikos, tad visu mūžu tā arī paliktu jūdi kristiešu drānās. Jo viņi atzīst, ka no saviem kristītājiem un mācītājiem par Kristu neko nav dzirdējuši.

Es ceru, ka, ja pret jūdiem izturētos laipni un šķīsti pamācītu viņus, kā sacīts Svētajos Rakstos, tad daudzi no viņiem kļūtu patiesi kristieši un atkal atgrieztos pie savu tēvu, praviešu un patriarhu ticības; turpretī tagad viņi top tikai vēl vairāk izbiedēti (..) un izturēšanās pret jūdiem vienmēr ir augstprātības un nicinājuma pilna. Ja apustuļi, kas taču arī bija jūdi, būtu tā izrīkojušies ar mums, pagāniem, kā mēs, pagāni, ar jūdiem, tad neviens no pagāniem nekad nebūtu kļuvis par kristieti. Un, ja viņi pret mums, pagāniem, izturējušies kā brāļi, tad arī mums jāizturas pret jūdiem brālīgi, ja vēlamies, lai kādi no viņiem atgrieztos.

Kāpēc gan Lutera domas par jūdiem mūža nogalē tik krasi mainījās? To, protams, nevar skaidrot tikai un vienīgi ar Lutera vilšanos cerībā par jūdu atgriešanos pie patiesas bībeliskas ticības uz Kristu. Jāņem vērā, ka šādu Lutera attieksmi daļēji sekmēja arī dažādās jūdu organizētās intrigas pret evaņģēliskās mācības piekritējiem, kuras parādīja, ka šie ļaudis drīzāk būs pāvesta, nevis Evaņģēlija mācības piekritēju pusē. Tāpat bez vainas nebija arī neapvaldītā un postošā augļošanas prakse, kas plauka Lutera laikā. Atcerēsimies, ka gan viduslaiku jūdu, gan kristiešu likumi aizliedza aizdot naudu pret procentiem savas ticības brāļiem, tādēļ jūdi bija kristiešu baņķieri, bet kristieši – jūdu; praksē gan pamatā izveidojās tikai vienvirziena plūsma – jūdu baņķieri aizdeva kristiešu aristokrātijai, tā gūdami arī zināmu politisku ietekmi. Taču Lutera attieksmi pret jūdiem nevar klasificēt kā antisemītismu mūsdienu izpratnē.

Pamats Lutera attieksmei pret jūdiem tomēr meklējams reliģijas jomā. Pārsteigts par jūdu izteikto pretestību arī skaidrā Evaņģēlija pasludinājumam, viņš jūdus pieskaitīja tādiem Kristus Evaņģēlija nodevējiem un ķeceriem kā “velns, pāvests un turki”, un tad viņa saraksts skanēja – “velns, pāvests, turki un jūdi”. Tie visi viņam bija Dieva patiesības ienaidnieki, kas pār vienu kārti metami. Protams, bargi un asi sacīts, tomēr tas nav tas, ko varētu saukt par antisemītismu, tā bija vēršanās pret Evaņģēlija noliegumu, pret reliģiskajiem maldiem, un Lutera laikā vēršanās pret reliģiskajiem maldiem, kā nu kurš to uztvēra un saprata, vienmēr skanēja ļoti asi; turklāt – no visām iesaistītajām pusēm – arī pret Luteru.

Otra apsūdzība, kas cieši saistīta ar apsūdzību pret Luteru kā antisemītu, ir tā, ka Luteru var uzskatīt par nacionālsociālisma jeb fašisma ciltstēvu. Kā iepriekš minēju, šādus apgalvojumus izteica jau “vācu kristieši”, tikai tas bija teikts slavinoši. Neiedziļināšos viņu murgainajā nacionālsociālistiskajā argumentācijā, bet mazliet pakavēšos tikai pie tiem argumentiem, kas šajā sakarā izskan no “antifašistiskās koalīcijas” Lutera apsūdzētāju puses.

Apsūdzības būtība ir līdz banalitātei vienkārša (ne jau tikai ģeniālais mēdz būt vienkāršs!) – fašisms radās un nostiprinājās luteriskajā Vācijā, tātad ļaunuma sakne meklējama pie Lutera, kas ar savu mācību varējis šādu necilvēcīgu ideoloģiju izauklēt!

Par šāda veida apsūdzībām juristi mēdz jokot: “Ja prokurors cēlis šādu apsūdzību, tad advokāts jums nemaz nebūs vajadzīgs.” Tāpēc skaidrošu ļoti īsi.

Pirmkārt, leģendārais uzskats par Vācijas luteriskumu ir tikai mīts – Vācijas “evaņģēliskie” ziemeļi, kuros mīt tikai puse Vācijas iedzīvotāju, jau sen vairs nav luteriski. Iedzīvotāji pārsvarā pieder (un arī pirms Otrā pasaules kara piederēja) pie baznīcas, kas radusies piespiedu apvienošanas rezultātā ar reformātu baznīcu; tādējādi, par nosacīti luteriskiem var uzskatīt atsevišķus anklāvus Vācijā, pārsvarā ziemeļos.

Otrkārt, tieši Vācijas katoliskie dienvidi, kuros mīt otra puse Vācijas iedzīvotāju, ir patiesais nacionālsociālisma šūpulis, jo tieši katoliskajā Bavārijā un tās galvaspilsētā Minhenē nominālais katolis Ādolfs Hitlers (īstajā uzvārdā – Šikelgrubers) sāka savu slaveno uzvaras gājienu pa visu Vāciju. Turklāt jāatceras, ka fašisma kā politiskas kustības aizsākumi meklējami tīri katoliskajā Romā un Itālijā, tas guvis nozīmīgu atbalstu katoliskajā Spānijā, un arī nacistiskie noziedznieki pēc Vācijas sakāves vislabprātāk meklēja patvērumu tieši katoliskajās zemēs – Brazīlijā un Argentīnā. Interesanti arī, ka saskaņā ar holokausta pētnieka Simona Vizentāla aplēsēm, trīs ceturtdaļas nacistisko koncentrācijas nometņu priekšnieku nāca no tīri katoliskās Austrijas.

Šīs daļas noslēgumā tikai uzskaitīšu vēl dažas Luteram piekarinātās “birkas”: “Luters – puritānisma ciltstēvs” (jo esot aicinājis atgriezties pie Bībelē pamatotas un baušļu normētas ētikas), “Luters – zinātnes ienaidnieks” (jo esot kritiski izteicies par cilvēka prātu un intelektuālajām spējām), “Luters – zemnieku revolūcijas ideālu nodevējs” (jo, nobijies no paša izraisītās zemnieku revolūcijas apmēriem, esot aicinājis firstus nežēlīgi to apspiest). Tuvāk šos un vēl kādus citus (ko neesmu pieminējis) ar Lutera personu saistītos pārpratumus neapskatīšu, jo tas tālu pārsniegtu šā darba iecerēto apjomu un veidu.

*** – Traktāta latviskais tulkojums atrodams žurnāla “Mantojums” 1995. gada 8. un 9. numurā.