Lutera pedagoģija [12]
Noklausies šo e-publikācijuSvētie Raksti kā izglītības pamats.
Luters bija vēlo viduslaiku profesors, kā arī evaņģēliskais reformators, kam būtiska bija pareizās doktrīnas mācīšana un mācīšanās. Piemēram, darbā „Visu Vācijas pilsētu rātskungiem” viņš kritizē Aristoteli, nevis tāpēc, ka tas noved pie barbarisma (humānistu lietots epitets), bet tādēļ, ka tas novērš no Evaņģēlija, un ir tā pretstats. Turklāt, uzstājot, ka Bībelei jābūt mācību programmas kodolam, viņš uzskatīja, ka Svētie Raksti ir skaidri un vienkārši, un, ka tie norāda vienīgi uz Kristu.
Viņš katrā ziņā nedomāja, ka studenti iegrims Bībelē ar mērķi gūt doctrinally free (bez doktrīnas) bibliskas zināšanas. Drīzāk viņi atradīs Dieva vārda skaidro mācību uz ko pamatojās reformācija. Ejot gadiem Luters divus izglītības mērķus nodalīja asāk – uzsverot izglītības nozīmi patiesās doktrīnas mācīšanā.
Luters veidoja mācību plānu pamatojoties Bībelē, jo vienīgi evaņģēlijs (plašākā nozīmē, kā visa Kristus mācība) raksturo cilvēku kā samaitātu, un vienīgi evaņģēlijs var atklāt, kā no tās atbrīvoties. Tieši tādēļ Svētie Raksti padara skolu par kristīgu skolu, un tiem jābūt kā atsevišķam mācību priekšmetam, kā arī jācaurstrāvo pārējos mācību priekšmetus.
Lutera uzskati par izglītību, tāpat kā uzskati par doktrīnu, bija gūti no Svētajiem Rakstiem. Viņš uzskatīja, ka izglītībai jābūt tikai kristīgai. Svētajiem Rakstiem jābūt apmācības pamatsaturam, un bērni nav jāsūta skolās, kur netiek mācīti Svētie Raksti. Viņš skaidroja bausli „tev būs savu tēvu un māti godāt” kā pamatu visam institucionālajam un sociālajai kārtībai. Reformātors apgalvoja, ka mājas apmācība un paklausība vecākiem izveido stabilu ģimenes dzīvi, kas ir pamats labai valdībai visos līmeņos. Viņš uzstāja, ka tēvam jāmāca bērniem Bībeles patiesība.
Fundamentāla nozīme bija divām grāmatām, ko Luters sarakstīja jaunu un vecu cilvēku apmācīšanai – Lielajam un Mazam katehismam. Katehismi ienāca mājās, skolās un baznīcās. Drīz vien tie tika nosaukti par „Bībele lajiem, kurā ietverts viss, kas tiek plašāk aplūkots Svētajos Rakstos, un, kas ir nepieciešamas zināt kristietim, lai kļūtu pestīts.”
Katehismi bija tiešs ieguldījums pamatskolu mācību programmā, un to saturs bija kristīgā mācība visiem saprotamā veidā. Līdzās Bībelei Mazais katehisms tika lietots skolās gan mācot skaidru Evaņģēliju, gan mācot lasīt. Kamēr pazīstamais humānists Erasms apkopoja sakāmvārdus un izteicienus no antīkajiem autoriem, lai tādā veidā studentiem sniegtu reizē dievbijību un labu latīņu valodas prasmi, Luters tādam mērķim lietoja katehismus – tikai dievbijību viņš aizstāja ar patieso mācību un latīņu valodu ar dzimto.
Svarīgākie mācību priekšmeti.
Līdzās Svētajiem Rakstiem skolniekiem jāmāca valodas, vēsturi, dziedāšanu, instrumentālo mūziku un matemātiku. Luters ieteica augstākajās mācību iestādēs mācīt senās valodas – latīņu, grieķu un ebreju, bet vienīgi ar mērķi, lai tās palīdzētu saprasta Svētos Raktus.
Vēsturi Luters raksturoja kā līdzekli cilvēku dabas, morāles un institūciju iepazīšanai, kā arī liecību par Dieva providenci.
Vēl Luters ar intereses pilnu attieksmi aicināja uzlūkot dabu. Viņš bija izglītots skolās, kur vadoties pēc viduslaikos pastāvošām metodēm par dabu mācīja nevis novērojot zemi vai debesis, bet urbjoties Aristoteļa un Plīnija (Pliny) darbos. Valdīja nevis lietas, bet vārdi. Luters nesamierinājās ar aprobežotību, jo viņa acis bija atvērtas skaistumam, kas viņu ieskāva. „Ir iesākusies jauna ēra, kas zaudēta kopš Ādama krišanas.
Tagad mēs radību novērojam pamatīgāk, ne kā pāvestības laikos. Erasms ir citādāks – viņam neinteresē, kā no sēklas rodas augs. Mēs Dieva radībās redzam Viņa Vārda spēku. Viņš pavēlēja un lietas notika. Redziet kādu spēku rāda persika kauliņš. Tas ir ļoti ciets, bet dīglis, ko tas ietver, ir ļoti trausls. Bet kad pienāk noteiktais laiks, kaulam ir jāsadalās, lai atbrīvotu jauno augu, kuru Dievs sauc dzīvot. Erasms to nepamana, neņem to vērā, un lūkojas uz ārējiem priekšmetiem, kā govis uz jauniem vārtiem.”
Skolēni tika iedrošināti fiziskām aktivitātēm un muzicēšanai, ko viņš uzlūkoja kā derīgu gan miesai, gan dvēselei. „Kā tas tika praktizēts uz uzskatīts pie senčiem, cilvēkiem fiziski jāvingrinās, lai viņi neieslīgtu uzdzīvē, nešķīstībā, negausībā, pārmērībās un azartspēlēs. Tādēļ šos divus vingrinājumus un laika kavēkļus es atzīstu par labiem – mūziku un fiziskās aktivitātes.”
Luterāņu skolas.
Lutera idejas nelielā mērā tika realizētas viņa dzīves laikā dibinot luterāņu skolas. Viņš kopā ar saviem darba biedriem tajās ieguldīja daudz darba un pūļu. Luters ieviesa dalītu apmācību, lai uzlabotu studiju kursu, un racionālas metodes. Viņš tiecās piemērot apmācību bērnu spējām, padarot apmācības patīkamas, atmodinot prātu ar izveicīgu izjautāšanu, mācot kā vārdus, tā lietas, un mīkstinot disciplīnu ar mīlestību. Viņš motivēja valdītājus un vecākus bērnu izglītošanai.
Pirmo luterāņu skolu nodibināja Amsdorfs Magdeburgā 1524. gadā, bet tā nebija reformatoru izglītības ideāls, kāda bija skola Eislēbenē, kuru nodibināja Luters un Melanhtons 1525. gadā. Otra skola, kas bija tuvu reformatoru ideālam tika nodibināta Nirnbergā, pēc tam, kad Nirnberga atbrīvojās no bīskapa Vīganda Bamberga (Wiegand of Bamberg) kundzības. Nirnbergā tika ieviesta prakse atbalstīt nabadzīgus, bet talantīgus jauniešus. Par šo praksi sarūgtinātais Erasms izteicis dzēlīgu piezīmi, ka luterāņu aprindās tiek algoti ne vien skolotāji, bet arī skolnieki.
Ieskaties