Lutera pedagoģija [11]
Noklausies šo e-publikācijuIzglītība un reformācija.
Atskatoties vēsturē jāsecina, ka izglītībai bija liela nozīme pozitīva reformācijas rezultāta sasniegšanai, lai gan reformatoriem pilnībā neizdevās realizēt savas ar izglītības reformām saistītās idejas. Dits (Dittes) darbā Geschichte der Erziehnung und des Unterrichts norādījis: „Ja mēs apskatām Lutera pedagoģiju visā tās kopumā, un iedomājamies to pilnībā realizētu praksē, cik gan krāšņa skolu un izglītības ainu mēs ieraudzītu XVI gadsimtā? Mums būtu studiju kursi, mācību grāmatas, skolotāji, mācību metodes, pamati un disciplīnas paņēmieni, skolas un skolu noteikumi, kas varētu kalpot kā paraugs mūsu laikam.”
Luters bija ārkārtīgi populārs skolotājs, un tas nebija tika viņa izslavētības dēļ. Kā teica kāds Lutera students: „Lekciju vielu Luters vienmēr labi pārvaldīja, tāpēc tā saturēja tikai trāpīgas un būtiskas lietas.” Arī Lutera korespondence ar Johannesu Bugenhāgenu (Johannes Bugenhagen), Nikolasu Amsdorfu (Nicholas Amsdorf), Justu Jonasu (Justus Jonas), Johannesu Brencu (Johannes Brenz), Johanu Hessu (Johann Hesz) un citiem luteriskās baznīcas organizatoriem apliecina, ka viņi arvien griezās pie Lutera pēc padoma.
Dr. Mārtiņš Luters apzinājās nepieciešamību izglītot jaunus cilvēkus kalpošanai baznīcā, valstī un sabiedrībā vispār. Tāpēc viņš aicināja ieviest obligāto apmeklējumu skolās, un skolas uzturēt par sabiedrības līdzekļiem, lai varētu mācīties gan nabagi un bagāti, gan augsti stāvoši un vienkāršie cilvēki, gan zēni un meitenes.
1518. gadā Luters atceļā no Heidelbergas (Heidelberg) disputa deklarēja, ka baznīcas reformēšana ir bezcerīga, ja pirms tam nav reformētas universitātes. Pēc tam viņš uzņēmās šī darba vadību, pilnībā pārstrādājot studiju kursu savā universitātē. Piemēram, Aristoteļa loģika no teoloģijas mācību programmas tika izsvītrota, un tās vietā stājās nepastarpinātas Bībeles, baznīcas tēvu un seno valodu studijas. Tajā pašā gadā (1518) uz Vitenbergu tika ataicināts talantīgais grieķu valodas pasniedzējs Filips Melanhtons.
Kopš Vormsas edikta (Edict of Worms) (1521) Luters bija ārpus likuma, bet tas nekavēja viņu sniegt savu ieguldījumu jaunās baznīcas tapšanā kā profesoram. Viņš palīdzēja apmācīt veselu paaudzi, kas savukārt kļuva par jaunās baznīcas klerikālo vadību. Šo darbu viņš jau bija uzsācis pirms Augsburgas reihstāga, rekomendējot līdzīgi domājošus mācītājus un atbalstot viņus darbā.
Luters kopā ar cīņu biedriem saprata, ka pilnīgs reformācijas rezultāts tiks sasniegts tikai nākamajā paaudzē. Tie būs luterāņi, kas nebūs bijuši saistīti ar Romas baznīcu, un kopš bērnības būs audzināti Evaņģēliskā garā. Pamatam bija jābūt lieliskai skolu sistēmai, kuras augļi bija tūlītējs atbalsts reformācijas kustībai, jo rūpīgi izglītoti garīdznieki un laji veidoja labi organizētas un stipras draudzes.
Izglītības mērķi.
Luters noteica divus izglītības mērķus, pirmkārt, apkarot velnu, un, otrkārt, saskaņā ar 2.Tim.3:15 mācīties pašus Svētos Rakstus.
Pievēršoties universitātēm, Luters skaidri norādīja, ko vēlas sasniegt ar šī pūlēm. Viņš deva laba sludinātāja definīciju:
„Pirmkārt, labam sludinātājam ir jāprot mācīt labi, pareizi un metodiski.
Otrkārt, viņam ir jābūt labai galvai uz pleciem.
Treškārt, viņam jābūt daiļrunīgam.
Ceturtkārt, viņam jābūt labai balsij.
Piektkārt, viņam jābūt labai atmiņai.
Sestkārt, viņam jāzina, kad apstāties.
Septītkārt, viņam jābūt pastāvīgam un rūpīgam savos darbos.
Astotkārt, viņam tajos jāiegulda sava miesa un dzīve, savi īpašumi un gods.
Devītkārt, viņam jābūt gatavam, ka visi būs dusmīgi un nemierā ar viņu.“
Pēc 16. gadsimta pedagogu domām sešas no šīm deviņām iezīmēm bija iemācāmas.
Gluži kā strādājot universitātē bija mainījusies paša Lutera domāšana, tagad viņš centās mainīt savu studentu prātus. Viņa mērķis bija sagatavot labus mācītājus, kuru svarīgākais pienākums ir sludināt skaidru Dieva vārda mācību un pārvaldīt sakramentus, lai vienkāršos ļaudis pārvērstu par theodidacti (Dieva mācītiem cilvēkiem).
Luters uzskatīja, ka ar sprediķu, izskaidrošanas, jautājumu un atbilžu palīdzību var panākt iegaumētā tekstā rūpīgu izvērtēšanu ar prātu, un tādējādi novedot to zināšanu līmenī. Lutera darbos bieži var sastapt tādus jautājumus – „Ko tas nozīmē?” „Ko tas vēstī?” „Kur tas rakstīts?” „Kāds tam labums?” Proti, Luters iesaistīja intelektu mācību vielas apgūšanas procesā.
Ieskaties