Lūkas liecība par piedzimšanu no jaunavas
Noklausies šo e-publikācijuIepazīstinot ar Mariju, Lūka divreiz norāda uz viņu kā “jaunavu” (Lk.1:27). Marija ir pārsteigta par savu grūtniecību un saka eņģelim, kas viņai parādījās: “Kā tas var notikt? Jo es vīra neapzinos” (Lk.1:34).
Grieķu vārds, kas ir izmantots vārda “apzināties” apzīmēšanai, liek domāt par ebreju vārdu yadạ, kas nozīmē gan “apzināšanos”, gan “seksuālās attiecības” (piem., kā 1.Moz.4:1). Šī frāze ir skaidri saistīta ar Rebeku, kura, saskaņā ar 1.Moz.24:16, bija “jaunava, un to neviens nebija aizticis”, un šeit atkal mēs atrodam to pašu vārdu yadạ.
Matejs ekvivalentā rakstu vietā citē Jesajas 7:14, kur uz “jaunavu” tiek attiecināts vārds ạlma. Kungs pats dos “zīmi” vai “brīnumu”: “Jaunava kļūs grūta un dzemdēs dēlu”. 200 gadus pirms Kristus grieķu LXX (Septuagintā) šo vārdu tulkoja ar parthenos – “jaunava”. 1.Moz.24:16 un 43 Rebeka vienlaicīgi ir nạ’ara, betula un ạlma, bet visus šos vārdus attiecināja uz precēties spējīgām jaunām sievietēm, no kurām nevainība tika prasīta kā laulības nosacījums.
Lūka atzīst jaunavības nozīmi jūdu sabiedrībā, uzsverot, ka praviete Anna, kad tā precējās, bija jaunava (2:36 pēc grieķu teksta). Ārsts Lūka nekādi nemēģina izskaidrot pašu piedzimšanu no jaunavas. Marija tika informēta ar šādiem vārdiem: “Svētais Gars nāks pār tevi, un Visuaugstākā spēks tevi apēnos, tāpēc Tas, kas no tevis dzims, būs svēts un taps saukts Dieva Dēls” (Lk.1:35).
Marijas Magnificat, kas ir redzams vismaz katoļu baznīcā, ir zināmā mērā pravietiski vārdi: “No šī laika visi bērnu bērni mani teiks svētīgu, jo Varenais lielas lietas pie manis ir darījis” (Lk.1:48-49). Ārsts Lūka apmierinās ar paskaidrojumu: “Jo Dievam nekas nav neiespējams” (Lk.1:37), un arī Matejs divreiz uzsver, ka Marija bija grūta “no Svētā Gara” (Mt.1:18,20).
Doma par ieņemšanu no Svētā Gara jūdam nav pilnīgi sveša. Pirmajā sakņu pētījuma grāmatā mēs citējām Jonatāna Targumu, kur lasām, ka Dievs reiz “caur Svēto Garu” pacels otro Mozu. Arī Lūkas izteiciens “Visuaugstākā spēks” jūdu literatūrai nav nezināms. Rabīns Dāvids Kimhi, kas darbojās XIII gadsimta sākumā, par Mesiju saka, ka laikabiedri viņu sauks vārdā El ar nozīmi “Dievs”, “jo viņa izcelšanās bija no senseniem laikiem”. Paaudzi vēlāk RaMBaN (Moses Ben Nahman) saistībā ar Perecu no 1.Moz.38:29 saka, ka tas ir Mesija: “Un viņš ir pirmdzimtais Visaugstākā spēkā, kā ir teikts: …un sapratīgie sapratīs”.
Pie jūdu mācītajiem vīriem mēs atrodam, ka pirmsvēsturiskā Mesijas izcelšanās ļoti bieži tiek saistīta ar Mihas 5:1 pravietojumu par valdnieku, kurš piedzims Bētlemē un kura “izcelšanās meklējama sensenos laikos”. Mesija patiešām ir “cita sēkla no citas vietas“.
Ieskaties