Dievs sūtīja Savu Dēlu

“Jo, ko bauslība nespēja, nevarīga būdama mūsu miesas dēļ, to ir darījis Dievs: sūtīdams Savu paša Dēlu grēcīgās miesas veidā un grēka dēļ, Viņš grēku, kas bija miesā, pazudinājis uz nāvi.” [Rom.8:3]

Šie vārdi mums atver veselu brīnišķīgu iepriecinājumu pasauli, kas garīgo acu priekšā liek visu neskaitāmo dievišķo Kristus apsolījumu un simbolu piepildījumu, kas nu pēc ilgā Vecās Derības gaidīšanas laika bija noticis. Bija pienācis Tēva nospriestais laiks [Gal.4:2], kad Vecās Derības bērnības un audzināšanas laiks bija piepildīts.

Tagad piepildījās visi pravietiskie vārdi un simboli. Kad eņģeļa vēsts atskanēja pār Bētlemes apkārtni: “Redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis” [Lk.2:10–11] – tad Vārds tapa miesa. Dievs bija sūtījis Savu Dēlu grēcīgas miesas līdzībā.

Tad ar savām acīm varēja redzēt visu apsolījumu piepildījumu šai mīļajā silītē – “sievas dzimumu”, kam jāsamin čūskas galva [1.Moz.3:15]. Ar savām acīm varēja redzēt Ābrahāma dzimumu, kurā jātiek svētītām visām zemes tautām [1.Moz.12:3]. Te bija Jūdas varonis Šīlo, kam klausīs tautas [1.Moz.49:10]. Te bija Dāvida Dēls, kas vienlaikus bija arī “Dāvida Kungs”. Te bija Jeses senās saknes atzars un zīme, ka jaunava dzemdēs dēlu, kuru sauks Imanuēls – Dievs ar mums.

Te bija Bērns, uz kura pleciem gulstas valdīšanas un kuru sauks “Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs un Miera valdnieks” [Jes.9:6]. Te bija Israēla Kungs. Viņš piedzima Bētlemē, bet Viņa “izcelšanās meklējama sensenos laikos, mūžības pirmlaikos” [Mih.5:1].

Jā, te bija Jērs, kas tika nošķirts no ganāmpulka un kura asinis uzziestas uz stenderēm un aplodām, lai pasargātu no postītāja [2.Moz.12]. Vecās Derības laiks bija pilns ar šādiem pravietojumiem un simboliem.

Ko tas nozīmē? Četru tūkstošu gadu ilgā laikmetā tika izteikta virkne pravietojumu par izcilo vīru, kam bija jānāk. Viņam bija jāsamin čūskas galva. Viņam bija jānes pasaules grēki. Un Viņā visām zemes ciltīm bija jātiek svētītām. Šeit pret neskaitāmajām liecībām visas manas tumšās sirds šaubas un pretrunas izput kā putekļi vējā un kā salmi pret cietu klinti. Mūžīga slava un pateicība Dievam Tam Kungam par Viņa neizteicamo dāvanu!

Dievs sūtīja Savu Dēlu. Te ir mūsu teksta un visas mūsu kristīgās ticības sirds un serde. Te ir patiesība, ko ir tik grūti saņemt savā sirdī. Bet vienīgi uz Viņu ar lielu piesaukšanu ir jāvērš mūsu lūgšanas, lai Dievs par mums apžēlojas un atver mūsu maņas un mēs spētu aptvert kaut ko no neaptveramajiem Dieva žēlastības brīnumu dziļumiem, kad Viņš deva Savu mūžīgo Dēlu kritušajai cilvēcei.

Dieva vārds saka: “Sūtīdams Savu paša Dēlu.” Tas nesaka: tad piedzima Dieva Dēls, bet gan – Dievs sūtīja Savu Dēlu. Tas Bērns, ko tu garā uzlūko silītē, nav tāds Bērns, kas par Dieva Dēlu nosaukts lielās Dieva labvēlības un bagātīgā Gara dēļ, kas Jēzum bija. Nē, Svētie Raksti runā citādi. Tie saka, ka šis Bērns bija pats mūžīgais un vienpiedzimušais Dieva Dēls un Viņš bija ar Tēvu, pirms pasaule tika radīta.

Svētie Raksti saka, ka Viņam bija jāpiedzimst Bētlemē, bet Viņa “izcelšanās meklējama sensenos laikos, mūžības pirmlaikos” [Mih.5:2]. Tie saka: “Iesākumā bija Vārds,.. un Vārds bija Dievs. Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir. .. Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības” [Jņ.1:1, 3, 14]. Šādas lietas ir ietvertas vārdā “sūtīdams” – Dievs sūtīja Savu Dēlu. Tas nozīmē, ka Dēls jau bija pirms tam un, kad laiks bija piepildīts, tika sūtīts šai pasaulē.

Tā saka arī pats Kristus: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību” [Jņ.3:16]. “Un tagad apskaidro Tu Mani, Tēvs, ar to skaidrību, kas Man bija pie Tevis, pirms pasaule bija” [Jņ.17:5]. “Es esmu izgājis no Tēva un nācis pasaulē: tagad Es atkal atstāju pasauli un aizeimu pie Tēva” [Jņ.16:28].

Arī apustulis Jānis saka: “Redzama ir kļuvusi Dieva mīlestība mūsu starpā, Dievam Savu vienpiedzimušo Dēlu sūtot pasaulē, lai mēs dzīvotu caur Viņu. ..Viņš mūs mīlējis un sūtījis Savu Dēlu mūsu grēku izpirkšanai” [1.Jņ.4:9–10]. Un vēl Pāvils saka: “Jo, ko bauslība nespēja, nevarīga būdama mūsu miesas dēļ, to ir darījis Dievs: sūtīdams Savu paša Dēlu grēcīgās miesas veidā.”

Redzi, šādas lietas tu sapratīsi, kad garā būsi pie Bētlemes silītes un uzlūkosi brīnišķo Bērnu, kura piedzimšanu visi debesu pulki pasludināja apkārtnes ganiem un pie kura ar brīnišķīgu zvaigzni vadīja austrumu gudros vīrus. Pateicība, svētība, gods, slava un spēks mūsu Dievam no mūžības par Viņa neizteicamo dāvanu! “Dievs sūtīja Savu Dēlu.”