Bērns un kristība

Vai bērnu kristība ir bibliska vai ne? Vispirms mums jānoskaidro, vai mēs pareizi saprotam kristības būtību.

Ja kristība ir vienīgi apliecības un paklausības akts, tad bērnu kristība ir bezjēdzīga. Taču, ja kristība ir sakraments, Dieva atjaunošanas Evaņģēlijs, tad bērnu kristība ir pareiza.

Pievērsīsimies senbaznīcas mācībai un praksei. Jau no apustuļu laikiem ir piekopta bērnu kristība, saka Origens († 254). Par to nav jābrīnās. Pāvils kristīja “Stefanas namu”. (1.Kor.1:16) Individuālistiskā teorija, ka bērniem jāpaliek ārpus derības ģimenes, kamēr viņi ir pieauguši, Bībelei ir sveša. To pierāda arī apgraizīšana to izdarīja astoņas dienas veciem zēniem. Tāpēc nav jābrīnās, ka Bībele kristību sauc par apgraizīšanu Kristū. (Kol.2:11-12) Vecā Derība iekļāva sevī bērnus, arī Jaunā Derība tos neizslēdz. “Jo šis solījums dots jums un jūsu bērniem.” (Ap.d.2:39)

Baptisti parasti norāda uz Tertulliānu († 220), kurš uzskatīja, ka bērns nav jākrista, bet kristībai jānotiek vēlāk. Taču mācīja, ka kristība ir sakraments. “Kāpēc nevainīgie tiecas pēc grēku piedošanas?” Ar to viņš skaidri apliecina, ka kristība dod grēku piedošanu. Senbaznīca šajā jautājumā bija vienota. Tāpēc tur paustajai pretestībai pret bērnu kristību bija drīz jāpadodas.

Argumenti pret bērnu kristību ir prāta argumenti.

Īpaši zīmīgi ir divi iebildumi: bērniem kristība nav vajadzīga, un bērni nespēj ticēt. Īsi aplūkosim šos viedokļus:

1. ⁠Vai bērniem ir vajadzīga atdzimšana? Tas ir reāls jautājums. Kristībā saņemamās atdzimšanas noliegums (pēc baptistu domām) ir atsevišķs jautājums. Šeit mēs aplūkosim vienīgi noliegumu tam, ka bērniem būtu vajadzīga atdzimšana. Baptisti, piemēram, uzskata, ka bērni pieder debesu valstībai, balstoties vienīgi uz Jēzus salīdzināšanas upura pamata. Tikai tad, kad bērni apzināti grēko, viņiem ir vajadzīga atdzimšana.

   Lai to pierādītu, viņi min Jēzus vārdus Mateja evaņģēlijā. Jēzus saka, ka bērni ir piederīgi debesu valstībai. (Mt.19:14)

   Taču tas ir pārpratums. “.. jo tādiem pieder debesu valstība,” saka Jēzus. No tā izriet, ka nevis bērni pieder debesu valstībai, bet debesu valstība pieder bērniem. Tas ir pavisam kaut kas cits! Tas nozīmē, ka bērniem nav jākļūst vecākiem, lai viņi varētu ieiet debesu valstībā, kā to domāja mācekļi.

   Kad mēs pievēršamies Bībelei un redzam, ko tā mums māca par mūsu kritušo cilvēci un mūsu iedzimto grēcīgo dabu, mums neatliek daudz argumentu par labu bērnu piederībai pie debesu valstības jau no dzimšanas. “Kas no miesas dzimis, ir miesa..” (Jņ.3:6) Arī Pāvila vēstulē efeziešiem ir teikts: “.. ‘.. pēc savas dabas būdami Dieva dusmības bērni, kā visi pārējie.” (Ef.2:3) Ievērojiet – “pēc dabas, kā visi pārējie”. Ievērojiet – “pēc dabas”. Tāpēc mēs varam secināt, ka esam dusmības bērni mūsu iedzimtās grēcīgās dabas, nevis mūsu pašu grēcīgo darbu dēļ. Tā ir viena no Bībeles pamatmācībām, ka cilvēce ir atkritusi no Dieva, dzīvojot ļaunās iekārēs un nebīstoties Dieva.

2. ⁠Ko lai saka par bērnu kristību un ticību? Jaunā Derība māca, un to apstiprina arī mūsu Baznīcas ticības apliecība, ka sakramentiem bez ticības nav nozīmes. Tad ko lai sakām par kristību un bērniem? Mums nav daudz jāspriedelē par to, vai bērns var ticēt tāpat kā pieaugušais. Neviens to nekad nav apgalvojis. Taču ar to nav pateikts viss par ticību un bērnu kristību.

   Vispirms mums jāuzsver, ka bērnu kristības priekšnoteikums ir to cilvēku ticība, kas viņus atnes pie kristības (vecāki un aizbildņi). Jēzus pieņēma cilvēkus, kurus Viņam pienesa ticībā. To mēs redzam stāstā par triekas ķerto vīru, kuru viņa draugi atnesa pie Jēzus. “Kad Jēzus viņu ticību redzēja, Viņš sacīja uz triekas ķerto: “Ņemies drošu prātu, dēls, tavi grēki tev piedoti.”” (Mt.9:2) Citu cilvēku ticība nevar aizstāt personīgo ticību, taču tā var atnest pie Jēzus, lai Viņš varētu ņemt šo cilvēku savā gādībā. To pašu redzam stāstā par bērniem, kurus mātes atnesa pie Jēzus. (Mk.10:13-16) Mācekļi “viņas aprāja”- – maziem bērniem nebija ko darīt Jēzus tuvumā, kamēr viņi nespēja ticēt tāpat kā pieaugušie. “Bet Jēzus, to redzēdams, apskaitās un tiem sacīja: “Laidiet bērniņus pie manis, neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība.”” (Mk.10:14)

   Mūsu Baznīcas kristību rituāls noteikti paredz, ka tie, kas pienes savus bērnus kristībai, tic Dievam un Viņa vārdiem. Pēc mācītāja vārdiem visiem publiski jāatsakās no visa ļauna un jāsaka ticības apliecība. Tad mācītājam jāsaka bērna vecākiem: “Vai jūs, vecāki, gribat, ka šis bērns top kristīts Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā? Ja tā, atbildiet.” Vecāki atbild. “Vai solāties šo bērnu audzināt pēc Dieva Vārda norādījumiem un gādāt, lai viņš pieaugtu šķīstībā un tā Kunga atziņā? Ja tā, atbildiet.” Atkal atbild vecāki. Pavisam kas cits ir apsvērt bērnu kristīšanas paražu, kas neizbēgami rodas laicīgā sabiedrībā. Kristīgajai draudzei uzticīgi jārūpējas par ikvienu kristību gadījumu, un, ja iespējams, kristībām jānotiek draudzes vidū.