Kristības bibliskā izcelsme

Luteriskās ticības apliecības nemēģina sniegt izsmeļošu skaidrojumu tām Bībeles vietām, kas saistītas ar Kristību, dodot priekšroku pierādījumiem, kuri balstīti grēka un žēlastības universalitātē. Ekseģētiskas studijas ir daļa no konfesionālā mantojuma, tomēr luterisko ticības apliecību autori, īpaši Luters, savos rakstos sniedz plašākus pamatojumus.

Izvērsta diskusija par bibliskajām liecībām kļūst daudz svarīgāka tādā reliģiskā vidē, kur baptistiem ir izdevies citus pārliecināt, ka Rakstu liecības apstiprina viņu uzskatus par to, ka Kristība nav sakraments. Runājot par Kristības iestādīšanu un tās augļiem, Luters savos katehismos lieto Mt.28:19, kā arī garāko un apstrīdēto Marka evaņģēlija nobeigumu (Mk.16:16): “Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts.”¹ Runājot par Kristības augļiem, Luters lieto Tit.3:5 un, aprakstot tās iedarbību kristieša dzīvē, citē Rom.6:4. Šo Rakstu vietu galvenā doma ir līdzīga pašreiz apšaubītajai Mk.16:16, tā ka konfesionālā patiesība netiek atcelta, jo tai ir atbilstošs biblisks pamatojums.

Tā kā luteriskajās ticības apliecībās Mt.28:19 ir galvenais pamatojums, ir jājautā, vai pavēle kristīt ir Jaunajā Derībā atrodams jauninājums bez parauga Vecajā Derībā. Citiem vārdiem, vai pavēle kristīt ir izolēta sakramentāla pavēle, kas ir pievienota Mateja evaņģēlija nobeigumam, vai arī Kristība ietver Dieva iepriekšējās “sakramentālās” darbības.

Gan luterāņu, gan reformātu teoloģija atrod Jaunās Derības Kristības pamatojumu Vecās Derības notikumos un rituālos. Luterāņu teoloģija uzlūko abas derības kā žēlastības līdzekļus, turpretī reformātu teoloģija tā neuzskata. Abās nostājās attiecīgi lietoti savi principi, kas, protams, ir pilnīgi pretēji viens otram. Vienoties par kopīgu “sakramenta” definīciju un tad to projicēt atpakaļ Vecajā Derībā ir problemātiski. Ja mēs esam pārliecināti, ka tieši Kristība un Svētais Vakarēdiens ir baznīcas sakramenti, tad mēs nevaram priekšstatu par sakramentiem definēt tik šauri, ka tas liegtu saredzēt, ka Dievs vienmēr ir sakramentāli darbojies ar Savu tautu. Sakramenti nav vienīgi Jaunās Derības ieviesti jauninājumi, un tomēr Vecās Derības rituāli nav saistīti ar Kristus iemiesošanos un grēku izpirkšanu tādā veidā kā Kristība un Svētais Vakarēdiens. Drīzāk Vecās Derības rituāli un pat noteikti vēsturiskie notikumi ir Jaunās Derības sakramentu priekšvēstneši. Luters raksta, ka plūdi un iziešana no Ēģiptes ir Kristības prototips. Lai gan šādi Vecās Derības liturģiskie rituāli un vēsturiskie notikumi nevar izsmelt Kristības nozīmi, tie var norādīt uz Kristību.

Pāvila norāde uz Kristību, kas nav veikta “cilvēku rokām”, un uz “Kristū apgraizītajiem” (Kol.2:11−12) ir ļoti svarīga. Ir sarežģīti salīdzināt Kristību ar apgraizīšanu, it īpaši reformātu gadījumā, jo viņi savieno apgraizīšanu ar savu priekšstatu par derību, kas nodrošina glābšanu ticīgo bērniem. Derība kā līdzeklis, lai saprastu Kristību, bija Cvinglija nostājas pamatā. Viņš skaidri noliedza, ka Kristība kaut ko sniegtu kristītajam, un uzskatīja, ka tā ir tikai ticības un atgriešanās zīme. Viņš pauda anabaptistu idejas; viņš ir anabaptistu garīgais tēvs. Arī Karls Bārts nosauc Cvingliju par savu garīgo tēvu. Sākumā Cvinglijs gribēja atmest zīdaiņu Kristību, bet vēlāk atrada iemeslu tās turpināšanai apgraizīšanas rituālā, kas saistīja kopā Vecās Derības Israēlu kā vienotu tautu. Šāds skaidrojums apliecināja, ka Vecajai Derībai ir Jaunajai Derībai līdzvērtīga autoritāte un vērtība. Kalvina Kristības izpratne arī izriet no apgraizīšanas Vecajā Derībā². Tomēr pretēji Cvinglijam Kalvins iet tālāk un uzskata abus rituālus par dievišķi dotiem ārējiem apliecinājumiem vai zīmēm. Kalvina izpratnē neviens no abiem rituāliem nesniedz žēlastību. Gan Kalvins, gan Cvinglijs redzēja tikai vienu derību, kas ietver tādas ārējās zīmes kā apgraizīšana un Kristība, un viņi abi neuzskatīja nevienu no šiem rituāliem par žēlastības līdzekli. Šis nepareizais apgraizīšanas un Kristības skaidrojums izriet no uzskata par derību, kurā ir nepieciešama cilvēka līdzdalība, it kā Dievs un cilvēks būtu partneri, slēdzot līgumu vai vienošanos. Karls Bārts atzina, ka šajā jautājumā viņš piekrīt reformātu teologiem, jo Lutera darbos viņš šādu uzskatu neatrada. Tā kā reformāti, aizstāvot zīdaiņu Kristību, tik ļoti paļāvās uz apgraizīšanu Vecajā Derībā, luterāņiem bija kārdinājums to izmantot, veidojot biblisku Kristības teoloģiju. Daudzi luterāņi to izmantoja šādā veidā un tādējādi padarīja derību nederīgu kā kategoriju, ko lieto, lai saprastu Kristus nāvi un Svēto Vakarēdienu. Viņi atzina, ka Vecajai Derībai atbilst reformātu uzskats, ka derība ir kontrakts jeb līgums. Tādēļ viņi uzskatīja, ka jēdziens “derība” ir teoloģiski nepiemērots. No šādas luterāņu piekāpšanās reformātu izpratnei par derību izriet, ka reformātu definīcijas ir patiesas. Tādējādi luterāņi zaudē derīgus bibliskus jēdzienus un noliedz paši savu mantojumu, kas balstās ne tikai Lutera, bet arī Johana Gerharda teiktajā.³

Pāvils, salīdzinot Kristību ar apgraizīšanu, norāda uz kopību ar Kristu un atteikšanos no grēka (Kol.2:11−12). Kristība “nogriež” grēku, tāpat kā apgraizīšana nogriež miesas daļu. Kristība iekļauj kristīto Kristus nāvē un augšāmcelšanā, tāpat kā apgraizīšana iekļāva tās saņēmējus Israēla glābjošajā kopībā. Vecās saistības tiek izbeigtas, un tiek uzsākta jauna dzīve. Šī Rakstu vieta ir vienīgā vieta Jaunajā Derībā, kur apgraizīšana ir lietota kā Kristības paraugs. Saistība starp Pāvila vēstuli kolosiešiem un vēstuli galatiešiem ir neskaidra, bet var būt, ka Pāvils centās pārliecināt jūdaisma atbalstītājus baznīcā, ka Kristība ir beidzot ieņēmusi apgraizīšanas vietu. Mūsu ticības apliecības izmanto šo Rakstu vietu, bet ne saistībā ar Kristību.⁴ Luters savās Lekcijās par 1.Mozus grāmatu lietoja “apgraizīšanu”, lai pilnveidotu savu Kristības izpratni, īpaši saistībā ar bērniem un viņu ticību.⁵ Gan apgraizīšana, gan Kristība ir saistīta ar ārēju vājumu, un tās abas ir maskas, aiz kurām darbojas Dievs. Nav tā, ka Luters neredzētu ārējās zīmes nozīmi. Zīme norāda uz noteiktu realitāti aiz tās. Gerhards pievienojās Luteram, apgalvojot, ka apgraizīšana ne mazāk kā Kristība bija pestīšanas līdzeklis. Gan Kristībai, gan apgraizīšanai ir nepieciešama ticība. Gan apgraizīšana, gan Kristība ietver ciešanas, un abi rituāli nav tikai iniciācijas rituāli derībā, bet ir pati derība. Unikālais luterāņu teoloģijā ir tas, ka tā uzlūko Kristību kā līdzejošu visā kristieša dzīvē, un Luters lietoja “apgraizīšanu”, lai to ilustrētu.⁶ Ūdens iznīcinošā un glābjošā iedarbība Vecajā Derībā gan Pēterim, gan Pāvilam bija sākotnējā līdzība, skaidrojot Kristību. Šāds skatījums šķiet dabiski saistīts ar Kristību, jo grieķu vārds baptizo nozīmē lietot ūdeni.

1.Pēt.3:18−22 ietver trīs lietas: agrīnu Apustuļu ticības apliecības paveidu, Noas plūdu ūdeņus un Kristību. Pēc vārdiem par Kristus upuri, kas ir nāve grēku dēļ un ko nes taisnais netaisno dēļ, lai mūs vestu pie Dieva, Pēteris turpina stāstīt par Kristus nokāpšanu cietumā, lai sludinātu tiem, kuri nav dzirdējuši Noas Evaņģēlija pasludinājumu daudzus gadus iepriekš, par Viņa augšāmcelšanos, uzņemšanu debesīs un sēdēšanu pie Dieva labās rokas. Šajā norādē uz Nou Pēteris atsaucas uz plūdu ūdeņiem nevis kā uz iznīcinošu spēku (sagaidāmā nozīme), bet gan kā uz glābjošu ūdeni, kas paceļ šķirstu un izglābj to no iznīcināšanas. Citādi postošie plūdu ūdeņi tiek salīdzināti ar Kristību, kas tagad glābj kristiešus, tas ir, baznīcu: “Kristība, kura tagad arī jūs glābj” (1.Pēt.3:21). Plūdi ir dievišķā tiesa neticībai un kļūst par līdzekli, lai glābtu astoņas dvēseles, tas ir, Nou un viņa ģimeni, no kuriem kā pēdējiem cilvēkiem uz zemes Dievs veidos jaunu cilvēci. Luters secina, ka šķirsts ir baznīca, kuru “paceļ” Kristības ūdeņi. Tāpat kā Pāvila “apgraizīšanas” lietojumā, uzmanība ir pievērsta jaunam sākumam un iniciācijai. 1.Pētera vēstulē pestīšanas pamats ir tieši ūdens . Skatoties tālāk atpakaļ, radīšanas ūdeņi, no un ar kuriem tika veidota pasaule (2.Pēt.3:5), var kalpot par pamatojumu Kristības ūdenim, kurā Dievs rada jaunu radību. Šādu izpratni varētu saskatīt Tit.3:5, kur frāze “mazgāšana atdzimšanai” atsauc atmiņā 1.Mozus grāmatas radīšanas stāstu ar vārda palingenesia palīdzību. Pavisam burtiski sakot, kristietis tiek radīts atkal ar Kristības palīdzību.⁷

Pāvila apgalvojums 1.Kor.10:1–2, aprakstot Israēla kā tautas dzimšanu caur kristīšanu padebesī un jūrā, līdzinās 1.Pēt.3:20-21, kas arī saredz ūdeni kā Dieva līdzekli. Tēvi, kas dibināja Israēlu, tika “padebesī un jūrā uz Mozu kristīti”. Šeit skaidri redzami Kristībai raksturīgi izteikumi, kas atgādina tipiskus Jaunās Derības izteikumus par kristiešiem, kuri tiek kristīti Kristū. Lai gan vārds “ūdens” nav lietots, uz to nepārprotami norāda vārdi “jūra” un “padebesis”. Tie abi ir ūdens. Israēla tauta atstāja Ēģiptes veco dzīvi aiz sevis un, šķērsojot jūru, iegāja jaunā dzīvē. Ko Dievs aizsāka, kad viņi šķērsoja jūru, to Viņš turpināja ar mākoņa palīdzību, kas viņus ieskāva un apņēma. Kristība ieceļ jaunā kārtā, kas ir paliekoša. “Kristīšana uz Mozu” ir vairāk nekā iniciācija; tā dibināja Israēlu kā Dieva tautu un nāciju.

Pashā svētki – jūras šķērsošanas pieminēšana – tiek saistīti ar Lieldienām (1.Kor.5:6–8). Šajos svētkos, svinot Kristus augšāmcelšanos, baznīca kristīja katehūmenus un sniedza viņiem Svēto Vakarēdienu. Rakstu vieta 1.Kor.15.nodaļā, kur Pāvils runā par augšāmcelšanos, varētu būt domāta, lai aprakstītu Lieldienu svinēšanu korintiešu draudzē, un ir saistīta ar Kristību, lai gan korintiešu Kristības prakse ir kļūdaina (1.Kor.15:29). Šeit Mozus parādās kā Kristus pārstāvis, kas aizvieto Kristu. Viņš nav bargs likumdevējs, bet persona, caur kuru Dievs sniedz pestīšanu savai tautai un ap kuru tautai jāapvienojas, ja tā vēlas saņemt tās svētības, ko Dievs caur Mozu dāvina tautai. Vārdi: “Visi gājuši caur jūru” (1.Kor.10:1) norāda, ka bērni var tikt kristīti, ko baptisti gan nevar pieņemt! Zīmīgi, ka Luters izmanto gan “plūdus”, gan “jūras šķērsošanu” savā kristību liturģijas Plūdu lūgšanā:

Visuvarenais mūžīgais Dievs, kas saskaņā ar Savu taisnīgo spriedumu esi sodījis neticīgo pasauli ar plūdiem un Savā lielajā žēlastībā esi pasargājis ticīgo Nou un viņa ģimeni un kas esi noslīcinājis sirdi apcietinājušo faraonu ar visiem viņa pulkiem Sarkanajā jūrā un esi izvedis Savu tautu Israēlu cauri jūrai uz sauszemi, tādējādi paredzot mazgāšanu Tavā Kristībā..

Pilnīgu Kristības doktrīnu nevar atvasināt, atsaucoties uz Veco Derību, bet arī tajā Dievs darbojas ar tādiem žēlastības līdzekļiem kā apgraizīšana un ūdens, lai darītu Israēlu par Savu tautu. Apgraizīšana, plūdu ūdeņi, kas pacēla šķirstu, un iziešana caur jūru bija iniciācijas akti, ar kuru palīdzību Dievs glāba Savu tautu. Jaunās Derības autori redzēja, ka Dievs Kristībā nedarīja kaut ko pilnīgi jaunu, bet tikai pilnveidoja un pabeidza to, ko Viņš jau bija izdarījis. Jautājums nav par to, vai Kristība ir atrodama Vecajā Derībā. Pavisam noteikti nav. Bet Dievs sakramentāli darbojās ar Savu tautu, lai ievadītu to jaunā dzīvē. Jaunās Derības autori to apzinājās un, runājot par Kristību, savā skaidrojumā ietvēra Vecās Derības izpratni. Izmantojot šīs darbības, Dievs piedeva Savas tautas grēkus. Tieši tāda ir Dieva žēlastības nozīme!⁸ Lai gan Jēzū ir sākums izpratnei par Dieva žēlastības pilno darbību Savā tautā ar Kristības palīdzību, pravieši bija tie, kas nodrošināja pamatojumu Jaunās Derības autoru mācībai par Kristību.

1 – Lielākajā daļā seno manuskriptu nav šīs Rakstu vietas, tā ka šo jautājumu nevar uzskatīt par pilnīgi atrisinātu. Viens no oponentiem populārajam viedoklim, ka Mk.16:9−20 nav sarakstījis evaņģēlists Marks, ir V. Farmers. Lietojot kritiskas pētniecības metodes, Farmers secina, ka Marks ir pievienojis šos pantus pēc tam, kad galvenā evaņģēlija daļa bija pabeigta. Marks, apzinoties, ka viņa nobeigums (Mk.16:8) ir neapmierinošs, īpaši salīdzinājumā ar Mateja 28.nodaļu, pievienoja 9.−16.pantu. Salīdzinot apstrīdēto evaņģēlija daļu ar pārējo evaņģēliju, Farmers secina, ka šeit nav nekā stilistiski unikāla. Tādējādi tikpat labi arī Marks var būt apstrīdētā pielikuma autors.

Verners Elerts, kas kopā ar Paulu Althausu Jaunāko un Hermani Zasi tiek atzīts par vienu no trijiem lielajiem XX gadsimta vācu konfesionālajiem teologiem, piedāvā citu skaidrojumu. Viņš izvirza pieņēmumu, ka kāds Bībeles pārrakstītājs agrīnajā baznīcā pamanīja Kristības trūkumu Marka evaņģēlija beigās un mēģināja to labot, pievienojot pašreiz apstrīdēto nobeigumu. Viņš arī piezīmē, ka Marks, aprakstot Jēzu kā tādu, kas kristī ar Svēto Garu (Mk.1:8), pazīst kristiešu Kristību. Viņš izsaka līdzīgus argumentus gan par Jāņa, gan Lūkas evaņģēliju, kā arī Pāvila vēstulēm, kur arī trūkst izvērstas pavēles kristīt.

2 – “Protams, ja apgraizīšana bija vienkārši zīme, tāpat jādomā arī par Kristību, jo Vēstules kolosiešiem 2.nodaļā apustulis nebūt nepadara vienu garīgāku par otru.., jo [Pāvila] mērķis ir parādīt, ka Kristība kristiešiem ir tas pats, kas jūdiem agrāk bija apgraizīšana”. 

3 – Gerharda darbā “Loci Theologici” diskusija par sakramentiem atrodama 18.artikulā, par apgraizīšanu un Pashā mielastu − 19.artikulā un par Kristību − 20.artikulā.

4 – Šī Rakstu vieta tiek lietota, lai parādītu, ka patiesa grēku nožēla sastāv no sirds satriektības un ticības.

5 – Veidojot savu izpratni par Vecās Derības sakramentiem, Gerharda rīcībā bija Lutera Lekcijas par 1.Mozus grāmatu, un nav brīnums, ka viņu uzskati bija līdzīgi. Piemēram, Kristība un apgraizīšana nav līdzvērtīgi rituāli, bet abos parādās Kristus klātbūtne, un abi ir iniciācijas sakramenti. Gerharda saistība ar Lutera uzskatiem parādās, piemēram, uzskatot par sakramentiem Vecās Derības upurus un varavīksni. Pretēji Jaunās Derības sakramentiem sakramenti Vecajā Derībā ir ierobežoti laikā, bet tie joprojām ir sakramenti, kuros ir klāt Kristus. Romas katoļu un reformātu nostāja jautājumā par sakramentiem parasti bija pretrunā, bet viņi bija vienisprātis, ka žēlastība netiek sniegta Vecās Derības rituālos. Šo nostāju pauda Florences koncils 1439. gadā, un to apstiprināja Tridentas koncils 1545.−1560. gadā, to arī aizstāvēja Romas katoļu teologs Roberts Bellarmīns. Gerharda apgalvojums, ka Vecās Derības sakramenti ir iedarbīgi žēlastības līdzekļi, nošķīra viņu ne tikai no reformātiem, bet arī no Romas katoļiem. Plašāka diskusija par Vecās Derības rituāliem un notikumiem kā sakramentiem, ieskaitot viņu saistību ar radīšanu, ir paredzēta atsevišķā darbā par sakramentiem konfesionālo luterāņu dogmatikas sērijā.

Uzskats par to, ka arī Vecajā derībā ir bijis jābūt analogam pestīšanas veidam kā Jaunajā derībā, kas no Augustīna pārmantots arī dažu luterisko teologu un dogmatiķu darbos (īpaši luteriskās ortodoksijas laikmetā), vairāk ir pamatots filozofiskā iepriekšpieņēmumā nekā Svētajos Rakstos. Šis iepriekšpieņēmums paredz, ka Dievam ir kāds universāls sacramentum, pēc kura parauga Viņš rīkojas dažādos laikmetos un pat reliģijās (tā uzskatīja Augustīns). Daļa konfesionālo luterisko teologu uzskata, ka nekādā gadījumā nevajadzētu pamatoties uz šādiem filozofiskiem iepriekšpieņēmumiem, bet sekot vienīgi Svēto Rakstu liecībām. H. Zasse par to raksta: “Kristus nav iedibinājis kādu abstraktu sacramentum. Viņš ir iedibinājis kalpošanas amatu, Kristību, Svēto Vakarēdienu un atslēgu varu. Tikai tad, ja mēs atgūsim šo luteriskās reformācijas brīvību, mēs skaidri sapratīsim to, uz ko norāda termins “sakraments”, un tā būtību, kura nav atrodama nekādos reliģijas vēstures fenomenos vai kādās cilvēku spekulācijās par to, kas Dievam būtu jādara mūsu pestīšanas labā. To var atrast vienīgi Tā Kunga iestādījumā, kas izvairās no visiem cilvēciskiem “kāpēc”, un neaptveramajā inkarnācijas brīnumā”.].

6 – Par Lutera nostāju Trigs saka: “Kristība iniciācijas derībā nav tikai sakraments. Tāpat kā apgraizīšana, tā ir derība. Aizklīdis prom, klejotājs atgriežas pie Kristības jeb apgraizīšanas; šeit nav teikts, ka tām kā iniciācijas zīmēm nav turpmāka lietojuma. Vēl citā veidā abas zīmes nosaka dzīvi derībā kā nāvi un augšāmcelšanos. ..Baznīca dzimst caur Kristības (tāpat kā caur apgraizīšanas) zīmi. Kā iniciācijas zīmei Kristībai ir sava loma, nosakot baznīcas robežas”.

7 – Ābrahāms Kalovs, komentējot Konkordijas formulu (KF, III), lieto valodu, kas atgādina 1.Mozus grāmatas radīšanas stāstu: “tā patiesi mēs tiekam pārveidoti par jaunu cilvēku un mums dota iespēja tikt atjaunotiem Dieva līdzībā taisnībā un svētumā utt.”

8 – Par apgraizīšanu Ādolfs Hēneke saka: “tai ir garīga iedarbība, un tā sagādā žēlastību”.