Mūsdienu elki

Noklausies šo e-publikāciju

Cilvēka dzīvi pavada neziņa par rītdienu un nedrošība. Šā iemesla dēļ cilvēki raizējas, zūdās, baiļojas un rada sev elkus, cerot, ka tie pasargās no briesmām un nodrošinās laimīgu dzīvi. Tādēļ pirms pievēršamies Bībeles mācībai par žēlsirdīgo Dieva gādību, nepieciešams kaut nedaudz apskatīt dažus no izplatītākajiem mūsdienu elkiem.

Bībeles stāsti par Kaina dievkalpošanu un Bābeles torņa celtniecību iezīmē kopēju tendenci cilvēces vēsturē – ar iedomātas reliģiskas darbības palīdzību rast drošību un vairot labklājību. Abi šie stāsti sasaucas ar vēsturnieku pētījumiem par cilvēces mēģinājumu ievērojami vairot savu skaitu un nodrošināt savu eksistenci. Lai varētu uzturēt šāda veida reliģiskas darbības, cilvēkiem nācās būtiski mainīt savu ierasto dzīvi. Šīm pārmaiņām bija smagas sekas – cilvēku skaits gan pieauga, bet maksa par to bija dārga. Cilvēka dzīve pildījās ar grūtu, smagu darbu, slimībām, vardarbību un ciešanām, bet cerētais ieguvums arvien izslīdēja no rokām. Tomēr cilvēce turpināja šos centienus, jo tā bija nonākusi utopiskas labklājības idejas slazdā, kas realitātē nav piepildāms.

Atšķirībā no dzīvnieku pasaules cilvēkam piemīt spēja radīt iedomātus tēlus un sacerēt par tiem stāstus. Kopēja ticība iedomātam tēlam ļauj apvienoties ļoti lielā skaitā, lai realizētu grandiozus plānus, kā tas redzams Bībeles stāstā par Bābeles torņa celtniecību. Ticības uzturēšana iedomātajiem tēliem nav viegla, tādēļ cilvēki pieliek daudz pūļu, izplatot šos stāstus savā vidū. Tā tas ir turpinājies viscaur cilvēces vēsturei. Mūsu dienās tas uzskatāmi vērojams dažādu valstu apvienību un milzīgu korporāciju veidošanā, tūrisma biznesā, finanšu industrijā un protams, arī dažādās reliģiskās darbībās. Šā iemesla dēļ mēs dzirdam, ka daudz tiek runāts par valsts vai uzņēmuma tēla veidošanu. Veidots tiek kaut kas, kas reāli nepastāv, bet kam būtu vēlams ticēt, lai veicinātu vienas vai otras cilvēku kopības labklājību. Šī kopība arvien tiek uzturēta ar stāsta palīdzību, ko sauc par mītu. Šādi mīti ir stāsti, piemēram, par ASV vai Eiropas Savienību, to nozīmīgumu un svarīgumu cilvēku dzīvē, par atsevišķām politiskām partijām un figūrām. Šāds mīts ir, piemēram, arī mūsu eposs Lāčplēsis. Līdzīgi mīti ir arī stāsti par lielu uzņēmumu veidotājiem, viņu gādību par darbiniekiem, ražotās preces izcilību utt. Uz šādiem mītiem balstās daudzas lielās starptautiskās kompānijas. Mīti par šīm organizācijām tiek rūpīgi uzturēti, tērējot tam lielus līdzekļus. Mīta uzturēšanai tiek apmācīti īpaši cilvēki – publisko attiecību, mārketinga un citi līdzīgi speciālisti. Lai pārliecinātos par cilvēku ticību mītam, regulāri tiek veidotas dažādas sociālās aptaujas un veikti neskaitāmi pētījumi. Sabiedrības viedokļa noskaidrošana tiek uzskatīta par svarīgu faktoru, jo no cilvēku ticības organizācijai lielā mērā ir atkarīga tās pastāvēšana. Šādas ticības objekts ir elks. Elki vienmēr ir pašu cilvēku izdomāti. Būtībā elks ir nekas jeb šķietamība. Lielākā daļa cilvēku centīgi nododas šādai elku kalpošanai, paši atrodoties stāstu jeb mītu gūstā un cenšoties savaņģot arī citus. Šīs gūsts ir pilnīgs, tas saistās ar velna varu un ir balstīts melos, kas satver cilvēka prātu un sasaista to nesaraujamos valgos. Ja cilvēku no šī gūsta neatbrīvo Dievs, tad izrauties no tā iespējams vienīgi radot kādu jaunu, lielāku elku. Piemēram, kā gan varētu panākt, lai cilvēki vairs neticētu mītam par brīnišķīgo uzņēmumu Peugeot, kas ražo lieliskus, izturīgus un ar franču smalkumu apveltītus auto? Praktiski nekā, izņemot, ja nu vienīgi iejaucas kāds lielāks, augstāks elks, piemēram, Eiropas Savienības Konkurences padome, kas ar saviem līdzekļiem un autoritāti izplata jaunu mītu, ka Pegout ir nosodāma un likvidējama, jo tā pārkāpj konkurences likumu. Šādos un līdzīgos gadījumos ticība elkam zūd un tā vietā stājas cits. Šāda virzība no viena elka pie otra vērojama viscaur vēsturē un arī mūsu dienās. Apskatīsim dažus piemērus.

Saskaņā ar vienu no sengrieķu mītiem, nakts dieviete Eiropa — feniķiešu valdnieka Agenora meita un Tēbu valdnieka Kadmisa māsa – kādu rītu netālu no jūras savā nodabā lasījusi puķes. To nejauši ievērojis Zevs un iemīlējies Eiropā. Viņš pieņēmis balta vērša izskatu, pierunājis Eiropu uzkāpt vērsim mugurā, un tiklīdz Eiropa tā izdarījusi, viņš ar jauno meiteni aizjoņojis pāri jūrai uz Krētas salu. Leģendai par Eiropas nolaupīšanu ir dziļi simboliska nozīme. Eiropas nolaupīšana atspoguļo vēsturisko saikni starp Eiropu un Āziju. Feniķija leģendā aprakstīto notikumu laikā atradās stiprā Ēģiptes politiskā un saimnieciskā ietekmē. Nolaupot Eiropu, Zevs paņēma no vecākās Austrumu civilizācijas tās mantojumu un pārnesa uz Egeju, kur tā nākamo gadsimtu laikā tika attīstīta un izplatīta arvien tālāk citur Eiropā. Mūsdienās Eiropa kalpo kā līdzīgs mīts par austrumu un rietumu tautu politisku un ekonomisku vienību. Šis mīts tiek uzturēts, lai radītu politiski drošāku un ekonomiski izdevīgāku dzīves telpu. Protams, ieguvēji no šā mīta nav visi, bet galvenokārt tā radītāji. Ir svarīgi apzināties, ka ar realitāti šādiem mītiem ir maz sakara. Tie rodas, veidojas un attīstītas nevis dabiskas nepieciešamības dēļ, bet kā idejas cilvēku galvās. To pastāvēšana ir atkarīga no cilvēku ticības mītam.

Viena no cilvēka darbības jomām, kur izteikti parādās mītiskā domāšana, ir tūrisms. Lai to saprastu nepieciešama neliela atkāpe. Viena no ievērojamākajām 19. gs. intelektuālajām kustībām bija romantisms. Romantisma pamatā ir ideja, ka galvenais cilvēka dzīvē nav racionālas prāta konstrukcijas, bet pārdzīvojums un piedzīvojums. Savukārt 20. gs., pieaugot masu produkcijai tika radīts priekšstats par cilvēku kā patērētāju, veidojot tā saucamo patērētāju kultūru. Abas šīs idejas apvienojot, tika likti ideoloģiskie pamati mūsdienās tik populārajai tūrisma industrijai. Ja senāk cilvēki ceļošanu uzskatītu drīzāk par lielu apgrūtinājumu, kas atrauj no ikdienas dzīves pienākumiem, ierastās vides un drošības, tad tagad ceļošana tika uzskatīta par kaut ko īpaši labu. Saskaņā ar romantisma idejām cilvēkam svarīgi bija piedzīvot un pārdzīvot kaut ko jaunu, līdz šim neredzētu un vislabāk saistītu ar dabu. Savukārt saskaņā ar patērētāja ideoloģiju cilvēkam bija svarīgi iegūt arvien jaunas preces vai pakalpojumus. Tūrisms apmierināja abas šīs vēlmes – ceļojot, cilvēki tagad varēja iegūt arvien jaunu pieredzi, jaunus pārdzīvojumus un piedzīvojumus, kā arī pirkt bezgalīgi jaunus tūrisma pakalpojumus un svešzemju preces. Nav grūti pamanīt, ka tūrisma mīts ir nomainījis senāku mītu. Tagad tūrisms ir stājies svētceļojumu vietā, un suvenīru pirkšana aizstājusi kādreizējo relikviju iegādi. Un tā mēs esam tikuši pie mūsdienu cilvēka apsēstības ar tūrismu, kas patiesībā ir bezjēdzīga nodarbe. Acīm redzēt nekad nav gana, tādēļ tām vienmēr vajag kaut ko jaunu un jaunu. To vēl pastiprina reklāma, kas mudina uz arvien jauniem un jauniem ceļojumiem, vilinot cilvēkus ar skaistām tālu zemju bildēm un nostāstiem. Elks tiek uzturēts arī ar nepārtrauktiem mītiem, ko ceļotāji stāsta viens otram par saviem piedzīvojumiem svešās zemēs. Senāk bija citādi. Ja Ēģiptes faraons gribēja izdabāt savai sievai, viņam ne prātā nenāca apsolīt tai ceļojumu uz Damasku. Kaut kas tāds tiktu uzskatīts par lielu apgrūtinājumu, nevis izklaidi. Tā vietā faraons apsolītu sievai jaunas, izgreznotas kapenes, balzamēšanu vai kaut ko citu, kas saskanētu ar tā laika mītiem un kalpotu tā laika elkiem.

Vēl viens elks, kas tiek uzturēts ar mītu palīdzību, ir mūsdienu finanšu industrija. Cilvēki vienmēr ir bijuši reliģiskas būtnes un mūsdienu cilvēks nav citāds. Kā to labi formulējis Luters Lielajā katehismā:

“Neviena tauta nav bijusi tik nekrietna, ka nebūtu ieviesusi un turējusi kādus dievkalpojumus. Katrs ir izraudzījies sev kādu īpašu dievību, no kuras tad arī gaidījis sev labumu, palīdzību un mierinājumu… Nauda un manta ir vispazīstamākais elks virs zemes.”

Pietiek uzmest paviršu skatienu mūsdienu banku celtnēm, kas izsauks izbrīnu vēlākajās paaudzēs, kad būs piepildījušies Bila Geitsa vārdi – bankas ir mūsdienu dinozauri – lai redzētu, ka tās ir ļoti līdzīgas vēlīno viduslaiku, gotikas un baroka laika katedrālēm. Atšķirība ir tikai tā, ka mūsdienu banku katedrālēs pielūdz naudas dievu.

Šī jaunā reliģija iesākās līdz ar finanšu revolūciju. Finansists un ekonomikas pētnieks Satjajits Dass ir uzskatāmi parādījis šī jaunā naudas kulta būtību un postošās sekas:

“Finanšu revolūcija pacēla ekonomikas teoriju visvarenas reliģijas stāvoklī. Galvenā šīs ticības dogma bija spēja nodrošināt nepārtrauktu izaugsmi un uzlabotus dzīves apstākļus bez destruktīvajiem izaugsmes un krituma cikliem. Politiķi un ekonomisti spētu to sasniegt, kontrolējot ekonomikas lidojumu. Maskēta ar “zinātnes” vārdu, izteiktu žargonu un matemātiku, šī sistēma patiesībā bija politiska ideoloģija, kas fokusējas uz tirgus un valdību lomu ekonomikā. Ietekmīgo ekonomistu M. Keinsa un M. Friedmena idejas tika ietilpinātas politiskajās agendās, lai radītu naudas ekonomiku.”

Šādi un līdzīgi mīti nodrošina mūsdienu finanšu sistēmas pastāvēšanu. Tās pamatā ir patieso vērtību aizstāšana ar atvasinātiem finanšu instrumentiem, kas patiesībā nav nekas vairāk kā virtuāls ieraksts biržas datorsistēmā. Maz pamazām visa mūsdienu darījumu pasaule, naudu ieskaitot, tiek šādi finansializēta, proti, pārvērsta par kaut ko virtuāli abstraktu. “Viduslaikos alķīmiķi meklēja bagātību zinātnē, cenšoties atrast tehniku, kas ļautu iegūt zeltu – naudu. Kapitāla laikmetā finansisti attīstīja tehnikas, kas pamatotas uz fundamentālām naudas teorijām, ļaunprātīgi izmantojot sabiedrības ticību naudai. Līdzīgi alķīmiķiem, akciju tirgi, reālo lietu pārvēršana vērtspapīros, atvasinātie vērtspapīri un hedžfondi apsolīja neiedomājamas bagātības. Patiesībā šīs tehnikas bija slēpti parādi, jaunas necaurspīdīga riska paketes, kas piemuļķoja klientus un beigu beigās arī pašus finansistus.” (S. Dass)

Teorētiski finansistiem un ekonomistiem vajadzētu zināt, kā izpelnīties naudas dieva labvēlību, diemžēl prakse liecina par pretējo – teorija jeb mīts ir viena lieta, bet prakse kaut kas pavisam cits. Mūsdienu globālās finanšu baznīcas galvenie teorētiķi – profesori finanšu augstskolu katedrās – varbūt sākotnēji arī meklēja kādu patiesību, bet beigu beigās arvien beidza kā “pianisti prieka mājā” (S. Dass). Būtībā mūsdienu finansisti darīja to pašu, ko finansisti darījuši vienmēr – visu, kas ļauj taisīt naudu, tikai tagad viņi to darīja ar “finanšu alķīmijas palīdzību” (S. Dass). Jau Konfūcijs bija novērojis, ka “augstākais cilvēks zina, kas ir pareizs, bet zemākais cilvēks zina, ko var pārdot.” Mūsdienu finanšu teorija ir teorija par pirkšanas un pārdošanas mākslu. Spēle saucas: “Pirkt lēti un pārdot dārgi, (riskējot) ar citu cilvēku naudu” un iesaistot šajā spēlē arvien jaunus dalībniekus (S. Dass). Kā to trāpīgi pateicis britu ekonomists M. Keinss:

“Īsts baņķieris, diemžēl, ir nevis tāds cilvēks, kurš spēj paredzēt briesmas un izvairīties no tām, bet tāds, kurš piedzīvojot sabrukumu, iet postā kopā ar saviem līdzgaitniekiem, tā ka neviens viņu nevar īsti vainot.”

Britu vēsturnieks Tomass Kārlails sarkastiski dēvēja ekonomiku par “drūmu zinātni”. Savukārt kāds amerikāņu satīriķis O’Rourke trāpīgi raksturoja ekonomiku kā pilnīgi zinātnisku disciplīnu, kuras priekšmets ir nezināšana par to, ko tu pats runā. MIT ekonomists Deivids Djurands mūsdienu finanses raksturoja kā nodarbošanos, kas “zaudējusi praktiski jebkuru kontaktu ar zemi un ir vairāk ieinteresēta matemātiskos pierādījumos, nekā reālu problēmu risināšanā, bieži nodarbojoties ar matemātiskām spēlēm.” A. Einšteins labi saprata cik riskanta reālajā dzīvē var būt pārmērīga aizraušanās ar matemātiku:

“Tiktāl, cik matemātikas likumi attiecas uz realitāti, tie nav droši, ciktāl tie ir droši, tie neattiecas uz realitāti.”

Deivids Vernbeigers savā matemātikas doktora disertācijā apgalvoja, ka ticība spējai matemātiski aprēķināt arbitrāžas darījumus ir “reliģiskas dabas jautājums”. Viens no retajiem ekonomistiem, kas reāli novērtēja ekonomista darbu bija britu ekonomists M. Keinss:

“Ja ekonomisti par sevi spētu domāt kā pazemīgi, kompetenti, zobārsta līmeņa ļaudis, tas būtu spīdoši.”

Diemžēl ekonomisti to nekad nav spējuši, bet turpinājuši ražot un ražot jaunus un jaunus mītus. Mēs esam nonākuši tiktāl, ka mūsdienu finanšu sistēma ir kļuvusi ārkārtīgi komplicēta. Sekmīgai tās darbībai nepieciešams liels skaits juristu, finanšu speciālistu, augsti attīstītas tehnoloģijas un uzraudzības iestādes. Arī paši finanšu produkti ir kļuvuši tik sarežģīti, ka tos vairs nespēj adekvāti saprast pat paši finansisti. Rezultātā finanšu sistēma sevis uzturēšanai patērē vairāk resursu, nekā tā rada. Cilvēce kārtējo reizi ir vīlusies savās utopiskajās cerībās. Vēl sliktāk! Jebkura niecīga un neparedzama iemesla dēļ pārlieku sarežģītā finanšu sistēma var piedzīvot katastrofai līdzīgu sabrukumu, kas pamatojoties fizikas likumos, piespiedīs sistēmu atgriezties vienkāršā, līdzsvarotā stāvoklī, kārtējo reizi sagraujot cilvēces ilūzijas. Zaudējot ticību elkam, tas tiek lādēts un nicināts, bet tas nenozīmē, ka cilvēki mainīsies. Nē, ar tādu pašu dedzību tiks radīti jauni mīti un veidoti jauni elki. Spāņu dzejnieks Federiko Garsija Lorka tēlaini, bet patiesi aprakstījis šo apmātību:

“No visas pasaules uz turieni plūda zelta upes, līdzi nesot nāvi. Vairāk, nekā citviet tur jūtams pilnīgs gara trūkums: cilvēku bars, kas spēj skaitīt tikai līdz trīs, vēl vairāk to, kas nespēj tikt tālāk par seši; nicinājums pret tīru zinātni un dēmonisks respekts pret tagadni; un baismīga lieta ir tā, ka pūlis, kurš piepilda ielu, tic ka pasaule vienmēr būs tāda pati un ka viņu pienākums ir nodrošināt, šīs milzīgās mašīnas nepārtrauktu darbošanos, dienu un nakti, uz visiem laikiem.”

Visa šī sistēma balstās uz iluzoru mītu – dzīvi uz parāda. Cilvēki vēlas dzīvot labāk un ērtāk tūdaļ un šodien. Iegūt savā īpašumā to, ko tie patiesībā nevar atļauties. Mūsdienu finanšu sistēma izplata mītu par skaisto dzīvi uz parāda. Tie, kas tam notic, kļūst pa šā elka upuriem parasti uz visu mūžu.

Mūsdienu ekonomiskā sistēma – kapitālisms ir dīvaina būšana. M. Keinss to trāpīgi nosaucis par apbrīnojamu ticību, “ka pats ļaunākais cilvēks, darot visļaunākās lietas, visiem citiem sagādās vislielāko labumu.” Diemžēl nekā labāka par kapitālismu mums nav. Klasiskais kapitālisms arī būtu tīri ciešama ekonomiskā sistēma, bet mūsdienu starpnieku kapitālisms ir slēpts sociālisms, kur ieguvēji ir tikai milzīgā starpnieku armija, kas barojas uz ražotāju rēķina. Lai šī milzīgā mašinērija darbotos, nesot ienākumus valstij un dažāda ranga starpniekiem, cilvēki tiek mudināti uzsākt biznesu. Diemžēl sekmīgi uzturēt savu biznesu iespējams un izdodas tikai retajam, un vairāk kā 50% no mazā biznesa uzsācējiem bankrotē jau pirmajā darbības gadā. Lai uzturētu cilvēkos vēlmi uzsākt biznesu, tiek uzturēti mīti, izplatot veiksmes stāstus. Biznesa uzsākšanai tiek piedāvāts starta kapitāls un rīkotas apmācības, lai stiprinātu cilvēkos ticību mītam. Diemžēl tikai pēc rūgtas skolas cilvēki saprot, ka tā nav nekāda labdarība. Valsts, finanšu institūcijas, juristi, grāmatveži, dažāda ranga starpnieki – menedžeri, praktiski lielākā sabiedrības daļa dzīvo uz reālo ražotāju, izgudrotāju un darba veicēju rēķina. Visa milzīgā liekēžu armija pati nerada praktiski neko. Pusi sava laika tā velta, lai uzturētu mītu un iesaistītu šajā nodarbē naivus cilvēkus. Otru pusi laika tā velta, lai no šiem cilvēkiem izsūktu visu iespējamo. Tas ir milzīgs zirnekļa tīkls, kas stipri atgādina kriminālo pasauli. Kad cietumā nokļūst kāds jauns ieslodzītais, pie viņa tūdaļ dodas kāds no vecajiem iemītniekiem un piedāvā savu padomu, atbalstu un naudu. Ja jaunais ir pietiekoši naivs un to pieņem, viņš nokļūst nebeidzamā kalpībā. Patiešām, nav nekā jauna zem saules!

Vēl viens izplatīts mūsdienu elks ir zinātne. Cilvēki, kas neizprot zinātni, cer, ka tā atrisinās visas viņu problēmas, sniegs dzīves jēgu un piepildījumu. Patiesībā zinātne ir laicīgi ierobežots, mainīgs un nepilnīgs realitātes redzējums. Rietumu pasaulē zinātne radās pēc Renesanses laikā, kā cilvēka mēģinājumi ar dabas zinātņu palīdzību atrast Dievu. Tas bija viens no vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem iespiest Dieva atklāsmi metafizikas jeb filozofisku spekulāciju rāmjos. Tādēļ tas arī nevainagojās ar panākumiem un jau 18. gs. beigās tika filozofiski noraidīts. Tā vietā dabas pētnieki atklāja, ka zinātnes atziņas ir lieliski pielietojamas cilvēka laicīgajā dzīvē, sniedzot iespējas radīt tehnoloģijas un atvieglot cilvēka dzīvi šajā pasaulē. Daudzi zinātnieki apzinās savu iespēju robežas un palikt tajās. Tie nemēģina atkal no jauna iespiesties metafizikas laukā, izvirzot nepamatotas pretenzijas uz spēju izprast un skaidrot cilvēka, visuma un esamības noslēpumus. Tomēr daļa fanātiski noskaņotu zinātnieku rada mītu par zinātnes visvarenību un cenšas uz zinātnes pamata izvirzīt arī ateistiskas pretenzijas.

Patiesībā zinātne veic savu pētījumus, meklējot atbildes uz jautājumu – kā? Savukārt sapratne tiecas rast atbildi uz jautājumu – kāpēc? Ar kādu nolūku? Sapratne ir kaut kas vairāk nekā tikai zināšanas vien. “Saprašanas fenomens vijas cauri ne tikai visām cilvēka attiecībām ar pasauli. Tam ir patstāvīga nozīme arī zinātnes ietvaros, tas pretojas mēģinājumiem pārvērst to par zinātnes metodi.” – raksta Hanss Georgs Gadamers, kurš savā darbā Patiesība un metode meklē tās vietas, kur modernā zinātne pārsniedz savas leģitīmās robežas, norādot, ka garazinātnes ir tādi pieredzes veidi, “kuros sevi ievēsta patiesība, ko nevar verificēt ar zinātnes metodiskajiem līdzekļiem.” Kā piemēru H. G. Gadamers min mākslas pieredzi, kas “ir vispārliecinošākais mudinājums zinātniskajai apziņai atzīt savas robežas”, jo “mākslasdarbā tiek piedzīvota patiesība, kas citādi nav sasniedzama.” Tas nenozīmē, ka “zinātnēm vai dzīves praksei līdz ar to tiek izvirzīti priekšraksti; tas ir tikai mēģinājums izlabot aplamās domas par to, kas tās ir.” Arī ģeniālais Krievu rakstnieks F. Dostojevskis skaidri redzēja racionālisma robežas. Viņa darbā Piezīmes no pagrīdes galvenais varonis saka: Cilvēks “lai kas viņš būtu, vienmēr un visur ir mīļuprāt rīkojies tā, kā pats gribējis, un nepavisam ne tā, kā viņam licis saprāts un paša labums”. Tādējādi nekad nebūs iespējams zinātniski aprēķināt un izkalkulēt cilvēka dzīvi tā, lai viņš dzīvotu saskaņā ar saprātu un tieksmi pēc kopējā labuma.

“Vārdu sakot, par pasaules vēsturi var teikt visu ko, visu, kas tikai var ienākt prātā cilvēkam ar gaužām samaitātu iztēli. Vienu tikai nevar sacīt – ka saprātīgi.”

Par spīti saprātam, cilvēks būs gatavs attiekties no laimes, miera labklājības un izvēlēsies pašas postošākās blēņas, lai tikai pieradītu sev, ka ir brīvs cilvēks, nevis viens no klavieru taustiņiem, uz kura spēlē dabas likumi. “Pat tādā gadījumā, ja tiešām izrādītos, ka viņš ir klavieru taustiņš, ja viņam to pierādītu par ar dabas zinātnēm un matemātiski – arī tad viņš nenāks pie prāta un tīšām, aiz vienas vienīgas nepateicības izdarīs kaut ko gluži otrādi, īstenībā, lai paliktu pie sava. Bet gadījumā, ja izrādīsies, ka viņam nav tādu iespēju, – izdomās sabrukumu un haosu, izdomās dažādas ciešanas un tik un tā paliks pie sava.” Un ja jūs sacīsit, ka arī visu to – postu, haosu un ciešanas, visu var aprēķināt pēc tabulas matemātiski, “tad cilvēks tādā gadījumā tīšām kļūs ārprātīgs, lai būtu bez prāta un panāktu savu.” Lai ko arī cilvēkam nāktos upurēt, viņš neatteiksies no ciešanām un savas apziņas, jo “tā stāv nesalīdzināmi augstāk, nekā divreiz divi ir četri.” Arī Dieva atklāsmē balstīta teoloģija stāv nesalīdzināmi augstāk, nekā divreiz divi ir četri.

Šie ir tikai daži no iemesliem, kādēļ kristiešiem vajadzētu vairīties pieķerties zinātnes teorijām. Ir visnotaļ saprotams, ka kristieši, kuri ieguvuši augstākos zinātniskos grādus eksaktajās zinātnēs, kā piemēram, Džons Polkinghorns, kurš ir ne tikai anglikāņu mācītājs, bet arī zinātņu doktors fizikā, cenšas atrast līdzības starp teoloģiju un kvantu fiziku. Tomēr pareizāk būtu sekot luteriskās ortodoksijas laika teologiem, kas diezgan vienaldzīgi izturējās pret jaunajiem dabaszinātņu atklājumiem. Viss, ko iespējams panākt sasaistot teoloģiju ar dabaszinātņu atziņām, ir drošo un uzticamo Dieva atklāsmi aizstāt ar nedrošiem un mainīgiem cilvēku uzskatiem.

Kādēļ mēs runājam par šādām lietām? Vai tad nebūtu labāk lasīt tikai Bībeli un ja nu kaut ko citu, tad vismaz 100 gadus vecas grāmatas? Laikam tā nebūs vis. Senas grāmatas ir labas un noderīgas, bet ar tām nepietiek. Redziet, baznīca nekad nav pulcējusies tikai ap Bībeli, bet arvien ap pareizi saprastu Bībeli. Tātad Bībele ir jāskaidro un jāsaprot un jāskaidro nevis agrāko laiku, bet mūsdienu gaismā. To arī nozīmē vārds konfesionāls, proti, tāds, kas apliecina mūžīgo ticību tā, lai laikabiedri dzirdētu pareizi bauslību un evaņģēliju. Ja evaņģēlija patiesība ir mūžīga un pārlaicīga, tad to jāsargā no laikmeta domāšanas ietekmes. Savukārt bauslībai arvien ir jābūt konkrētai un tiešai, tādai, kas attiecas uz konkrētiem cilvēkiem, konkrētā laikā un vietā. Cilvēkiem jau patiktu, ja tiktu runāts par agrākiem, nevis mūsdienu elkiem. Agrāko laiku elki nav bīstami, jo tie mūs nesaista, tiem neviens vairs nekalpo. Bet šāda cīņa būtu beigta vilka sišana. Tādēļ mums jārunā par mūsdienu elkiem, bet tas ir sāpīgs un nepatīkams jautājums, jo aizskar mūs katru personiski. Evaņģēlijā lasām par kādu bagātu jaunekli, kurš vēlējās parunāt ar Jēzu par bauslību. Viņš zināja, ko par to sacījuši tēvi un gribēja par šīm lietām padiskutēt ar Jēzu. Bet Jēzus neielaižas šādās diskusijās un tā vietā liek bauslībai ķerties pie jaunekļa elka, sagrābjot to tieši pie rīkles: “Ej, pārdod savu mantu, izdali nabagiem un tad seko man.” Un jauneklis aizgāja bēdīgs, jo viņam bija daudz mantas, un viņam bija žēl atteikties no sava elka. Neviens nevar kalpot diviem kungiem – patiesajām Dievam un elkam. Arī kristiešiem ir vajadzīga bauslība, kas atklātu viņu vecās dabas grēcīgo pieķeršanos elkiem un maldīgo ticību mītiem. Šajā ziņā kristiešiem arvien jābūt mūsdienīgiem, pazīstot sava laika elkus, lai neļautu tiem ieņemt vietu viņu sirdīs un baznīcās.

Tādējādi mums jāmācas divas lietas. Jālasa Bībele un vispirms jāmācās, kā baznīca to sapratusi un atspoguļojusi ticības apliecībās, un ko par šiem jautājumiem sacījuši baznīcas tēvi. Bet ar to nepietiek. Mums jāiet soli tālāk un jāmācās otra lieta, proti, ko šī mācība nozīmē mūsdienās un kā tā attiecas konkrēti uz mūsu dzīvēm. Mums nav jāsit pagātnes, bet mūsdienu elki. Protams, tas nepatīk ne mācītājiem, nedz draudžu locekļiem. Mācītājam daudz vieglāk ir ņemt vecas grāmatas un lasīt tās citiem priekšā par to, kā un kādus elkus ar Dieva vārdu situši mūsu tēvi. Darba mazāk, pašam vieglāk, neviens netiek aizskarts un nekādu problēmu. Arī draudzei patīk klausīties, kā sit beigtus vilkus. Savukārt, lai pieķertos mūsdienu elkiem ir ne tikai daudz jālasa, jāmācās un jādomā, bet tas arvien ir arī sāpīgi gan pašam, gan klausītājiem. Tomēr gana darbs ir gaiņāt prom tos vilkus, kas pašreiz apdraud ganāmpulku, nevis cīnīties pret pagājušo gadsimtu vilkiem.

Jau 16. gs. britu domātājs Frensiss Bēkons saprata, cik bīstama un realitātes uztveri izkropļojoša parādība ir elki. F. Bēkons norādīja uz četru veidu elkiem:

“Ir četri elku veidi, kas apsēduši cilvēku prātus. Tiem skaidrības labad esam devuši nosaukumus: pirmo veidu sauksim par cilts elkiem, otro – par alas elkiem, trešo – par tirgus elkiem un ceturto – par teātra elkiem.”

Ar cilts elkiem F. Bēkons saprata vispārinājumus, kas balstīti paša cilvēka prātā un raksturīgi cilvēka dabai. Cilvēka prāts ir vai nu pārāk nodarbināts, tā spējas pārāk ierobežotas vai arī tas saistīts ar gribu un jūtām un tādēļ “zinātnēs katrs atrod to, ko viņš grib”. Citiem vārdiem, cilvēks notic tam, kam viņš grib ticēt. Līdzīgi cilvēki ielasa Bībelē neskaitāmas sava laikmeta idejas, nepamanot, ka patiesā Dieva vietā stājies elks. Savukārt alas elki ir atsevišķa cilvēka aizspriedumi, kas radušies cilvēka paša rakstura, izglītības, grāmatu un citu cilvēku iespaidā. Tie rodas no vienpusības, pārmērīgas tieksmes visu vienot vai sadalīt un no īpašām simpātijām pret konkrētu laikmetu vai pētāmo objektu. Tā arī ticības lietās cilvēki nepamana, ka paša uzskati, iemīļotās lietas un sabiedriskā doma, nevis Dieva vārds veido viņu priekšstatus par to, kas labs un patiess. Trešā veida elki – tirgus elki rodas cilvēku kopīgos darījumos, izvēloties vārdus un piešķirot tiem vispārpieņemtu, bet neprecīzu vai nepareizu nozīmi, kas noved pie neskaitāmiem, bezjēdzīgiem strīdiem un izdomājumiem. Arī šī doma vismaz daļēji attiecināma uz ticības lietām, jo cilvēki nereti neapzinās, ka viens un tas pats vārds var un nozīmē atšķirīgas lietas. Piemēram, ja Romas katolis lieto vārdu Dieva žēlastība, viņš ar to nesaprot to pašu, ko luterānis. Savukārt citreiz cilvēki strīdas par nesvarīgām lietām, neapzinoties, ka patiesībā domstarpību nemaz nav vai vispār nevar būt. Visbeidzot teātra elki ir radušies no aplamām filozofiskām dogmām un zinātnes atzinumiem un to ir ļoti daudz. Te cita starpā minama reliģijas un zinātnes sajaukšana, kas pēc F. Bēkona domām noved ne tikai pie fantastiskiem izdomājumiem, bet arī pie ķecerīgas reliģijas. Šo atziņu vajadzētu likt nopietni pie sirds visiem tiem, kas cenšas kristīgo ticību balstīt zinātnes atziņās, kā arī tiem, kas zinātnes atziņas cenšas saistīt ar vieniem vai otriem reliģiskiem uzskatiem. Abos gadījumos tiks iegūts nekas cits kā jauns elks.

Pati cilvēka spēja radīt elkus, tiem ticēt un balstīt uz tiem savu dzīvi ir saistīta ar cilvēka īpašo sūtību, to ka cilvēkam ir gars, kas tiecas pēc Dieva. Dievs radīja cilvēku sev, tādēļ cilvēkā arvien ir vieta priekš Dieva un tā nekad nestāv tukša. Ja cilvēkā nav patiesā dzīvā Dieva, tad viņš Dieva vietā rada elku un ticību tam uztur ar paša izdomātiem stāstiem. Elku radīšanas pamatā ir eksistenciālas cilvēka bailes par savu dzīvi un iztiku, vēlēšanās pašam nodrošināt savu dzīvi, sagādāt sev vārdu un labklājību un gūt baudu. Elkam raksturīgs ir tas, ka tas sola daudz, bet nekad nedod solīto, jo tas vienkārši to nespēj. Elks ir cilvēka subjektīva iedoma, kam ir visai attāla saistība ar realitāti, ja vispār kāda ir. Tas arvien ir rupjš Dieva tēla izkropļojums. Lai cīnītos ar elkiem un nenonāktu viņu gūstā, mums jāmācās par Dieva žēlsirdīgo gādību, jāmācās uzticēties patiesajam Dievam. Luters ir ļoti pareizi sacījis, ka elkdievība nav tikai tur, “kur veido un pielūdz kādu tēlu, bet elkdievība mīt arī sirdī, kas, meklēdama mierinājumu un palīgu, raugās kur citur – uz radītām lietām, svētajiem vai velniem – un nepieņem Dievu, negaida no Viņa pat tik daudz laba kā Viņa vēlēšanās palīdzēt un arī netic, ka viss labais, kas notiek, patiesi nāk tikai no Dieva.”