Par lēnprātības dāvanu un tās pieaugšanu

Ak, laipnais Kungs, Savā mīlestībā Tu aicini mūs uz grēknožēlu [Rom.2:4], Savā lēnprātībā Tu gaidi uz mūsu atgriešanos! Dāvā man pacietības un lēnprātības bagātību!

Tiklīdz mans tuvākais man niecīgu kaitējumu ir darījis, tā manā sirdī jau kvēlo karstu dusmu liesmas. Tāpēc pazemīgi lūdzu, lai Tu ar Savu Garu nonāvē šo manas miesas vājību.

Tavs mīļotais Dēls manis dēļ tik daudz nesa: vārdus – tik smagus, pletnes – vēl smagākas, nāvi pie krusta – vissmagāko. Taču zaimots Viņš neatbildēja ar zaimiem [1.Pēt.2:23], bet uzticēja visu Tam, kurš spriež taisnu tiesu.

Tad kas tā par augstprātību, kas tā par stūrgalvību, ka neviena skarba vārdiņa nespēju panest? Es nožēlojamais un mirstīgais zemes pīslis un puteklis, kas nespēj uzveikt aizvainojumu ar sirds laipnību.

“Mācieties, mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs!” [Mt.11:29] Tā sauc uz mums Tu, labais Kristu! Ar pazemīgām nopūtām Tevi es lūdzu, pieņem mani šajā garīgajā skolā, lai patiesu lēnprātību varu apgūt tanī!

Cik daudziem un smagiem grēkiem es aizskaru Tevi, laipnīgo Tēvu! To dēļ man ik dienas Tava piedošana ir vajadzīga.

Tad kāpēc, cilvēks būdams, loloju es dusmas pret citiem cilvēkiem un vēl uzdrošinos lūgt piedošanu no Tevis, zemes un debesu Kungs! [Sir.28:3] Vai nav absurds, ka pret sev līdzīgu cilvēku žēlsirdības nejūtu, bet no Tevis, Kungs, grēku piedošanu lūdzos? [Sir.28:4] Ja nespēju tuvākam viņa trūkumus piedot, tad nevaru arī cerēt, ka mani grēki tiks piedoti. [Mt.18:35]

Ak, laipnīgais Kungs, kas līdzjūtībā un pacietībā bagāts esi! Dāvā man pacietības un lēnprātības garu, lai kaitējuma dēļ pret tuvāko nedusmoju, bet bēgu no dusmām kā no dvēseles naidnieka! Un ja tomēr savā sirdī esmu tās ielaidis, tad lai steigšus es varu tās atmest!

Lai saule nenoriet, kad esmu dusmu pārņemts [Ef.4:26], ka tā nekļūst par manas dusmības liecinieci! Lai miegs mani neuzveic, kad esmu pilns dusmu, ka tas mani nenodod savai māsai, proti, nāvei!

Ja jau kāroju atriebties saviem ienaidniekiem, tad kāpēc nevēršos pats pret savām dusmām? Vai gan tās nav lielais un postošais ienaidnieks, kas dvēseli var nokaut un mūžīgās nāves varai nodot?

Pasargā manu muti no vārdiem ļauniem un dāvā gudrību man visās dzīves gaitās, lai neievainoju tuvāko nedz vārdiem, nedz darbiem!

Dod, ka ar mīlestības darbiem varu kļūt tuvākam par smaržojošu rozi, nevis par dzēlīgiem ērkšķiem, kas viņu ievaino un kaitē viņam!

Dod, labais Jēzu, ka Tavas lēnprātības pēdās varu Tev sekot un no visas sirds savu tuvāko mīlēt!

Āmen.