:: e – BAZNICA ::

Par dažu jaunvārdu lietošanu kristīgajā komunikācijā

Izteikta pēdējās desmitgades novitāte mūsu zemes kristīgajā komunikācijā ir parādījies kāds termins, kura nozīme, manuprāt, nemaz nav tik nepārprotami definējama, kā tas zināmā mērā pat tiek uzspiests klausītājiem.

Ar to es domāju vārdu “attiecības“, ko tagad tik bieži ir nācies dzirdēt teoloģiskajos disputos vai replikās.

Runa ir par acīm redzami nepiemērotu termina pielietojumu, kā rezultātā ir radusies aplama teoloģija. Ar šo vārdu, pilnīgi nemanot un klusi, tiek ieeļļotas semipelagiānisma čīkstošās eņģes, lai kristiešos nerastos trauksmes sajūta ikreiz, kad tiem uz “šķēles” tiek smērēta pašatpestīšanās sērga.

Jāsaka gan, ka te ir jārunā par veselu dīvainu terminu bunti, kur bez minētā nekur tālu nav pazuduši arī tādi kā nodoms, derīgums vai izmantošana (attiecīgi: “Dieva nodoms pret cilvēku”, “derīgs Dieva darbam”, “lai Dievs varētu izmantot kādu savā darbā” utml.).

Tūlīt ir jāpiebilst, ka šīs terminoloģijas izmantošana ir iespējama vienīgi tad, ja tā tiek būvēta uz vienas kroplīgas un skaidrai ticībai ļoti bīstamas mācības pamatiem, proti, uzskatam, ka grēcinieks ir brīvs savā izvēlē sekot vai nesekot Dievam.

Informācijai: pelagiānisms un semipelagiānisms jeb puspelagiānisms; vienkāršā valodā runājot – pašatpestīšanās. Tīrais pelagiānisms – pestīšanas iegūšana ar pašu spēkiem, bez Kristus; puspelagiānisms – cilvēks līdzdarbojas pestīšanas iegūšanā: grēcinieka pūles + Dieva žēlastība. Tas nozīmē daļēju Dieva līdzdalību cilvēka ceļā uz pestīšanas saņemšanu. Kristīgā baznīca abas šīs mācības ir nosodījusi kā ķecerīgas, tas ir, tādas, kas kropļo tīro ticību, bet sekas – pestīšanas zaudēšana.