Vienīgais pamats, uz kura Baznīca balsta savu ticību

Noklausies šo e-publikāciju

” .. nams, uzcelts uz apustuļu un praviešu pamata, kura stūra akmens ir Kristus Jēzus.” (Ef.2:20)

Baznīca, kas vēlas būt kristīga baznīca, apgalvo, ka tā apliecina patieso ticību. Baznīca, kurai nav šādas pretenzijas, pati atsakās no būšanas par daļu no patiesās kristīgās ticības. Tomēr ne katrai baznīcai, kas apgalvo, ka tai ir patiesa ticība, tā tiešām arī ir. Viss ir atkarīgs no pamata, uz kura ir būvēta tās mācība un ticība. Patiesība ir mūžīgi nemainīga, nevis mainīga, elastīga vai piekāpīga. Tāpēc viss, kam ir nenoteikts pamats, nevar būt mūžīgā patiesība. Kāds tad ir pamats, uz kura baznīca apliecina savu ticību?

Pirmkārt, tas nav savs prāts vai jebkuras personas prāts. Protams, nopietni kristieši uzdod šos jautājumus: “No kurienes nāk cilvēks? Kurp viņš dodas? Kādas ir viņa attiecības ar pasaules Radītāju? Kā viņš atrod mieru, kad paša sirdsapziņa viņu apsūdz? Kāds ir viņa liktenis pēc nāves?” Taču šie ir reliģijas jautājumi, uz kuriem cilvēka prāts nevar atbildēt. Tādējādi cilvēka prāts nevar būt patiesas ticības pamats. Tas nevar būt saule, kas izstaro gaismu, bet tikai acs, kas saņem gaismu.

Otrkārt, baznīca apliecina, ka tās ticības pamats nav baznīcas tradīcijas, nav kāda baznīcas locekļa lēmumi, nav kādas baznīcas sinodes lēmumi par ticības jautājumiem. Lai gan daži turpina apgalvot, ka garīdzniekiem ir dots apsolījums par viņu nekļūdīgumu, visu laiku vēsture nenoliedzami ir parādījusi, ka tas ir nepamatots pieņēmums. Baznīcas tradīcijas un ticības dekrēti vairākkārt ir bijuši pretrunā viens ar otru. No otras puses, neaizstājama patiesības pazīme ir tā, ka tā nav pretrunā ar sevi. Tāpēc pretrunīgas baznīcas tradīcijas, koncilu lēmumi un līdzīgi nevar būt patiesas doktrīnas un patiesās ticības pamats.

Visbeidzot, jaunas atklāsmes nav pamats, uz kura tiek dibināta baznīca. Patiesība vienmēr ir tāda pati, tikpat veca kā pats Dievs. Attiecīgi patiesi jauna dievišķā atklāsme nevar būt nekas cits kā tikai vecā apstiprinājums. Visas iespējamās jaunās atklāsmes vēlas, lai tās uzskatītu par veco labojumu vai uzlabojumu, un tādējādi tās jau uz pieres nēsā melu vai pašapmāna zīmolu.

Kāds tad ir vienīgais pamats, uz kura Baznīca balsta savu ticību? Kā saka Svētais Pāvils, tas ir “apustuļu un praviešu pamats” (Ef.2:20), tas ir, vecās un Jaunās Derības apustuliskie un pravietiskie raksti. “Bībele, nekas cits kā Bībele un visa Bībele” ir mūsu visaugstākais princips. To, ko Bībele pasludina par patiesību, par tādu atzīst arī mūsu baznīca, un mēs stingri turamies pie tā pat tad, ja pārējā pasaule to pasludina par nepatiesu. Turklāt viss, ko Bībele nosauc par nepareizu, par maldiem vai par grēku, to arī mūsu baznīca noraida, pat ja pārējā pasaule vai eņģelis no debesīm to slavētu kā augstu gudrību. Tikai Bībele ir mūsu ceļvedis un tiesnesis visos strīdos, kas rodas.

Evaņģēliskā baznīca stāv uz stingra pamata. “Debesis un zeme zudīs,” saka Kristus, “bet Mani vārdi nekad nezudīs” (Mt.24:35). Šie vārdi šodien ir tikpat droši kā pirms diviem tūkstošiem gadu. Faktiski tie ir apstiprināti atkal un atkal visos šajos gadsimtos. Visas filozofijas sistēmas, kas veidotas senajos antīkajos laikos un kas reiz ir tikušas ļoti apbrīnotas, ir zudušas līdzīgi kā krītošās zvaigznes, ko īsu brīdi apbrīno un tad tās vairs nav. Bībele un tās mācības ir palikušas. Līdzīgi būs arī ar visām jaunām cilvēku gudrības sistēmām, kas tiks radītas; tās neizturēs laika pārbaudi. Pat elles vārti nespēs iznīcināt Baznīcu, kas balstās uz Svēto Rakstu mūžīgā un nesatricināmā pamata.