:: e – BAZNICA ::

Tikt apgraizītam nozīmē padarīt Kristu nevajadzīgu

“Redziet, es, Pāvils, saku jums: ja jūs tiekat apgraizīti, tad Kristus jums nekādā ziņā nepalīdzēs.” [Gal.5:2]

Pāvils ir ļoti satraukts un runā lielā dedzībā, teikdams vārdus, kas skan gluži kā pērkona dārdi un vēršas pret Bauslību un apgraizīšanu.

Svētas Gars runā ar apustuļa muti, kad Pāvils saka: “Redziet, es, Pāvils”. Es, kas zinu, ka esmu saņēmis Evaņģēliju ne no kāda cilvēka, bet ar Kristus atklāsmi, tāpat skaidri zinu, ka esmu no Dieva saņēmis pavēli un varu mācīt un pildīt Viņa dotos uzdevumus – es saku jums spriedumu, kas gan ir jauns, tomēr drošs un patiess: ja jūs saņemat apgraizīšanu, tad Kristus jums vienkārši neko nepalīdz. Tas ir loti bargs izteikums, kurā Pāvils spriež: tikt apgraizītam nozīmē tieši to pašu, ko padarīt sev Kristu nevajadzīgu. Tas nenozīmē, ka pats Kristus varētu kļūt nevajadzīgs, bet galatiešiem, kuri, viltus apustuļu maldināti, ticēja, ka papildus ticībai Kristum ticīgajiem vēl ir nepieciešama arī apgraizīšana un ka bez apgraizīšanas viņi pestīšanu nevar iemantot,- tādiem ļaudīm Kristus kļūst nevajadzīgs.

Šī Rakstu vieta ir mēraukla, ar kuru pilnīgi droši var pārbaudīt visas mācības, darbus, dievkalpojumus un ceremonijas, kādas laužu vidū tiek pieņemtas.

Visiem. kuri māca, ka pestīšanai ir nepieciešams vēl kaut kas cits, ne tikai ticība Kristum, vai arī viņi iedibina kādus darbus, dievkalpojumus, noteikumus, likumus vai ceremonijas ar nodomu šādā veidā nopelnīt grēku piedošanu, taisnību un mūžīgo dzīvošanu – mēs dzirdam, ka Svētais Gars ar apustuļa muti par šādiem cilvēkiem saka nepārprotamu spriedumu: Kristus viņiem gluži vienkārši neko nepalīdz un nav vajadzīgs.

Ir pārsteidzoši, ka Pāvils uzdrīkstas sacīt šādu spriedumu pret Bauslību un apgraizīšanu, ko pats Dievs ir iedibinājis. Ko gan viņš neuzdrīkstētos sacīt, iebilzdams pret cilvēku mācību pelavām?

Tādam cilvēkam, kurš saņem apgraizīšanu, tas ir, kurš paļaujas uz apgraizīšanu. Kā jau iepriekš sacīju, Pāvils runā nevis par pašu apgraizīšanu kā darbu, kas pats par sevi nevienam nekaitē, bet par paļāvību uz šo darbu un par aplamo iedomu, ka tas sniedz taisnību.