Nežēlīgā cīņa ar savu grēku

“Caur daudz bēdām mums jāieiet Dieva valstībā.” [Ap.d.14:22]

Pa šo ceļu savā dzīvē jāiet visiem Dieva bērniem. Bet ļaunākie kārdinājumi arvien nāk līdz ar briedumu, pieaugšanu žēlastībā, ticībā un dāvanās. Šeit, virs zemes, Tas Kungs ļauj sātanam sijāt savus ticīgos kā vārpas, tā ka pat Dāvids un Pēteris krita visšausmīgākajos grēkos.

Te Dievs pacieš ļaunus cilvēkus, pieļauj negadījumus un ilgstošus pārbaudījumus, kas vērsti pret ticīgā laicīgo labklājību, kā tas bija ar Ījabu. Te Dievs dod Savam draugam Ābrahāmam pavēli upurēt savu vecumā dzimušo apsolījuma dēlu Īzāku, kas bija tēva sirds visdārgākais un lielākais prieks. Te Jēkaba dēls Jāzeps ar visiem saviem sapņiem un cerībām tiek pārdots un aizvests verdzībā uz svešu zemi. Tāpat arī Dievs ļauj Pāvilam lūgt vairākas reizes par glābšanu no sātana dzeloņa un tomēr viņu no tā neizglābj.

Te Viņš ļauj “Līgavaiņa draugam” Jānim Kristītājam, kas blakus Dieva Dēlam bija “lielākais, kas no sievas dzimis”, sēdēt pazudušam Hēroda cietumā un visbeidzot tikt cietsirdīgi nogalinātam – tāpat vien, prieka pēc. Jānim Kristītājam nebija tāda iespēja, kā citiem asinslieciniekiem, – ticīgi un bezbailīgi slavēt Dieva spēku liela skatītāju pūļa priekšā. Vienīgais, kas toreiz tika teikts: “Dod man šeit bļodā Jāņa Kristītāja galvu” [Mt.14:8]. Te patiešām vajadzīga ticība bez redzēšanas, jo Jānis šai laikā nekādi nejuta Dieva mīlestību, kaut arī viņš bija Dieva acuraugs, Viņa sirds mīļotais un Viņa Dēla tuvākais draugs virs zemes. Dieva mīlestība bija patiešām dziļi apslēpta. Bet Dievs tā mēdz rīkoties ar tiem, ko visvairāk mīl, svētī un vēlas pagodināt. Pret saviem mīļajiem Dievs mēdz izturēties tā, it kā tos pavisam nevēlētos, pieļaujot tiem visa veida bēdas un nelaimes, izbīli par savu grēku un vājumu, kā arī pakļaujot viņus velna un pasaules uzbrukumiem. Un, kad viņi tveras pie Dieva, sava Mierinātāja un Palīga, tad Viņš ilgu laiku izliekas, ka nedzird, un lietas kļūst arvien ļaunākas.

Tad mīļais Dieva bērns izbijies raud un domā – vai grēku dēļ Dievs nav pelnīti to pametis pavisam? Mēs dzirdam, cik rūgti vīrs žēlojas un skumst pēc Dieva sirds: “Es esmu padzīts no Tava vaiga.” Jeremija žēlojas: “Pret mani Viņš vērsa Savu roku arvien, augu dienu. .. Viņš cēla ap mani un apņēma man visapkārt žulti un grūtības. .. Viņš mani iemūrēja, ka es nevaru iziet.. Viņš aizsprostoja manus ceļus ar lieliem akmeņiem un padarīja nepieejamas manas tekas. .. Es kliedzu un saucu palīgā, bet Viņš apturēja manu lūgšanu” [Raudu dz.3].

Un Daniēls, kas bija guvis liecību no Dieva eņģeļa par Dieva labvēlību, kad bija pavadījis sešas dienas un sešas naktis lauvu bedrē un kad Dievs viņam beidzot sūtīja ēdienu, – tas pārsteigts brīnījās, ka Dievs viņu nav aizmirsis: “Ak, Dievs, vai Tu par mani vēl joprojām domā!”

Kādi vēl piemēri mums nepieciešami? Dieva vienpiedzimušais Dēls, kas visās lietās mums gājis pa priekšu, visdziļākajā postā sauc: “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis? Es saucu, bet Tava palīdzība ir tālu.” Ja visusvētais Dieva Dēls ir šādi saucis, būdams vislielākajā Dieva labvēlībā, vai arī mums nav jāgatavojas, ka tas pats notiks arī ar mums? Cilvēkam, kura ticība nav tikusi pārbaudīta un kārdināta, nav patiesi dzīvas ticības. “Ja jūs esat bez pārmācības, .. tad jūs esat nelikumīgi bērni un ne īsti bērni” [Ebr.12:8].

Katram patiesam kristietim ir jāpiedzīvo cīņa ar savu grēku, kad tam būs grūti ticēt Dieva žēlastībai. No visām pusēm kristietim uzbruks velns un pasaule, un tam nebūs daudz miera virs zemes. Pretorijs ļoti pārliecinoši saka: “Ikvienam kristietim jāpiedzīvo, kā viņam vispirms uzbrūk velns, tad Jūda, tad Kajafa un Pilāts sit viņu līdz asinīm. Kad viens kārdinātājs ir prom, tad divi nāk vietā, un, kad tie beiguši, jānāk ceturtajam. Tur viens būs ļaunāks par otru, un tā tas turpināsies, kamēr pārbaudījumi būs piepildīti. Jo svētāks kristietis, jo lielāks martirs. Dievbijīgam kristietim būs jābauda viss pasaules rūgtums, un bieži tam nebūs neviena mierinātāja.”

Šīs neparastās Dieva valdīšanas iemesls ir tas, ka Tam Kungam nav labāka līdzekļa mūsu vecā Ādama mērdēšanai kā bēdas un grūtumi. Lai izdeldētu mūsu ādamisko prātu, kas arvien vēlas redzēt, saprast, saukt Dievu pie atbildības, kā arī lai radītu un vingrinātu mūsos patiesu ticību, Tas Kungs virs zemes atstājis visu ļaunumu, kas cēlies no Ādama grēkākrišanas. Viņš atstājis visus tumšos plūdus, iekšējo samaitātību, ļauno garu leģionus un to ietekmi uz mūsu prātu, tāpat arī visas ciešanas, kas no tā ceļas, un siržu mokas, kas jāpacieš, gribot kļūt svētiem, šķīstiem, garīgiem un debešķīgiem.

Paturēsim prātā, ka atdzimusi dvēsele ir vistrauslākā un jūtīgākā lieta virs zemes – tā ir kā atvērta brūce, kur ikviens smilšu grauds un vēja pūsma rada sāpes. Tādēļ ir viegli saprast, kādēļ kristieša dzīve ir tādā mērā piepildīta ar rūgtumu, bēdām un pārbaudījumiem, kas gluži kā biezs un melns mākonis ieskauj ticīgo dvēseli.