Patiesība par glābšanu

Jo, ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no miroņiem, tu tiksi izglābts [Rom.10:9].

Te ir skaidri sacīts – tu esi glābts vienīgi tad, ja savā sirdī tici un ar muti apliecini Viņu par Kungu un ka Viņš ir augšāmcelts no miroņiem. Tik tuvu mums nolikta mūžīgā svētlaime – “ticības vārdos”. Ja vien tu paturi šos vārdus savā sirdī, ticot Jēzum un sniedzot dzīvu liecību, ka Viņš ir “Kungs”, kas nācis no debesīm, un kā pilnīgais Glābējs “celts augšā no mirušiem”, – tad tu tiksi izglābts.

Bet apdomāsim to labi. Pasludinādams dižo patiesību par glābšanu, apustulis vispirms piemin, kādas ir īstas ticības raksturīgās iezīmes, ticības prakse un izpausme. Glābjošas ticības iezīme ir draudzība ar Kristu un pāri plūstošas sirds ticības apliecība, kas cenšas veicināt debesu valstības izplatīšanos.

Dzīva ticība arvien rada iekšēju vēlmi runāt par Jēzu – mūsu dārgo pērli, par Dieva godu un cilvēku glābšanu. Un mums tūlīt jāsaprot, ka vārds “apliecināt” šeit nozīmē brīvu, dzīvu sirds ticības izpausmi, ne tikai mutisku apliecību, vai arī to, kas iemācīta no bērnības. Tā nav arī tāda apliecināšana, kad vienīgi atkārtojam mācītāja sacītos vārdus. To spēj arī neticīgie. Jo mēs zinām, ka Svētie Raksti vienmēr ir pati nopietnība, kad tie māca par glābjošu ticību un dzīvu ticības apliecību, “kad no sirds pilnības mute runā”.

Tālāk apustulis piebilst: “..un savā sirdī ticēsi.” Apustulis runā par ticības apliecību, kas nāk no sirds ticības un izpaužas vārdos. Arī Dāvids saka – es ticēju, tāpēc es runāju [Ps.116]. Ko ticīga dvēsele apliecina par Jēzu? To, ka Viņš ir Kungs, saka apustulis. Tas ir pirmais, kam jātic un kas jāapliecina. Proti, ka “Debesu Kungs” Jēzus ticis dziļi nicināts, spīdzināts un nogalināts un ka Dievs Viņu iecēlis par tiesnesi dzīviem un mirušiem [Ap.d.10:42].

Ticības apliecībā, ka Jēzus ir Kungs, ir ietverts viss, ko mēs ticam un apliecinām par Viņa personu un būtību. Bez Dieva Gara tam nav iespējams ticēt un to pareizi apliecināt. Apustulis saka: “Neviens nevar teikt: Kungs ir Jēzus, – kā vien Svētajā Garā” [1.Kor.12:3]. Apustulis runā par tādu apliecību, ko dvēselē paveic Dieva Gars, jo vienīgi Gara gaisma ļauj sirdij ticēt un mēlei apliecināt, ka Jēzus Kristus ir Kungs Dievam Tēvam par godu.

Bet ticīgs cilvēks apliecina par Viņu vēl kādu būtisku patiesību. Kas tā ir? “Ka Dievs ir Viņu cēlis augšā no mirušiem.” Šai īsajā ticības apliecībā par Kristus augšāmcelšanos ir ietverts viss, kas ticīgam cilvēkam nepieciešams pilnīgai drošībai un mūžīgai svētlaimei. Apustulis saka, ka izglābtais tic un apliecina, ka Jēzus ir “Kungs” un “Dievs ir Viņu cēlis augšā no mirušiem”, un te ir viss glābjošas ticības saturs. Citviet tas pats ir pateikts ļoti īsi: “Tici uz Kungu Jēzu” [Ap.d.16:31], “kam Dēls ir” [1.Jņ.5:12], “kas bauda Manu miesu un dzer Manas asinis” [Jņ.6:54]. Visi Svētie Raksti liecina par ticību Kristum, “lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību” [Jņ.3:16]!

“Tu tiksi izglābts.” Taču padomā, ko nozīmē vārds “izglābts”! “Tu tiksi izglābts.” Vai patiešām es varu tikt mūžīgi izglābts un kļūt svētīgs Dieva debesīs? Vai varu to zināt droši? Tieši šādā kontekstā šis teksts mums kļūst bezgalīgi nozīmīgs. Apustulis par izglābtajiem runā tā, it kā tas būtu pavisam droši un negrozāmi. Un tā tas arī ir. Apustulis saka: “Ja tu esi šāds apliecinātājs, kas sirds ticības apgaismots apliecina savu Glābēju, tad ir skaidrs – “tu tiksi izglābts”.”

Atliek pavadīt tikai nedaudzas dienas vai gadus šai bēdu un asaru ielejā, un pēc tam tu nonāksi Dieva mūžīgajā svētlaimē! Tas ir neizsakāmi brīnišķīgi. To mums pasludina viss Dieva vārds: kamēr tu paliec ticībā Jēzum līdz galam un, ticības apgaismots, Viņu apliecini, tikmēr arī tu esi viens no tiem, kas stāvēs Jēzum pie labās rokas, un tu tiksi aicināts iemantot valstību, kas mums sagatavota kopš pasaules radīšanas.

Ievēro uzsvaru, ar kādu apustulis šai pantā lieto vārdus – “tu”, “savu muti”, “savu sirdi”. Tā viņš ikvienam lasītājam dod iemeslu jautāt: vai esmu ticīgs? Vai ticības apliecība, kuru viņš piemin, ir arī uz manām lūpām? Vai esmu radis runāt par Kristu? Un vai šī ticības apliecība nāk no manas sirds? Jo mums dota droša pestīšanas pārliecība, ko mūsu sirdīs apstiprina ticība Kristum un mūsu mutēs – ticības apliecība par Viņu.