:: e – BAZNICA ::

Mūsu dēļ tapis par grēku

Pārdomāsim to, kas notika Ģetzemanē. “Un tie nāca uz kādu vietu, kurai vārds Ģetzemane, un Viņš Saviem mācekļiem saka: “Palieciet šeit, kamēr es Dievu lūgšu.” Un Viņš paņēma līdzi Pēteri, Jēkabu un Jāni un iesāka baiļoties un trīcēt, un tiem saka: “Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei. Palieciet šeit un esiet nomodā.” Un, nedaudz pagājis, Viņš krita pie zemes un lūdza, ja tas varētu būt, lai tā stunda Viņam aizietu garām. Un Viņš sacīja: “Aba, Tēvs! Tu spēj visu. Ņem šo biķeri no Manis! Tomēr ne ko Es gribu, bet ko Tu gribi!””

“Bet nāves baiļu pārņemts, Viņš Dievu pielūdza jo karsti; bet Viņa sviedri kā asins lāses pilēja uz zemi.”

Kad Pestītājs dzēra šo rūgto ciešanu biķeri – biķeri, kas Viņu tik ļoti biedēja – bija skaidrs, ka tas nebija tikai fizisku sāpju, mocību un nāves baiļu biķeris. Protams, arī to Viņš dzēra. Bet tas vien nebūtu padarījis Ģetzemanes baiļu nakti tik tumšu un biedējošu, kā tas atainots evaņģēlijos. Viņš bija stāvējis droši un pārliecinoši Nācaretē draudīga pūļa priekšā un Tempļa laukumā Savu ienaidnieku priekšā. No tiem Viņš nebaidījās. Un tomēr Viņš bijās un drebēja, Viņš krita pie zemes, un Viņa sviedri lija kā asinslāses.

Ģetzemanē mēs redzam vīru, kas ir salīcis zem milzīgas nastas un redz, kā šausmu un baiļu kalns krīt pār Viņu, un Viņam tiek pasniegts biķeris, kuru izdzert ir pārcilvēciski grūti. Un tik tiešām – šo biķeri dzert ir pārcilvēciski grūti, jo tajā ir visas pasaules ļaunuma sekas. Te rūgtās lāsēs ir saspiesti visi grēki un sods, ko kritusī pasaule un lāsta skartā zeme nesusi un nes tūkstošiem un tūkstošiem gadu. Tādējādi Viņš, kas grēka nepazina, mūsu dēļ padarīts par grēku. Mūsu dēļ Viņš kļuva par lāstu, Viņš uzņēmās nest cilvēces nastu – cilvēku bezgalīgo nepateicību, sirds cietību, rupjību un nešķīstību. To visu Viņš uzņēmās uz Sevis, lai izpirktu mūs brīvībā. Visu – līdz pat manas dvēseles tumšākajām dzīlēm, ko neesmu spējīgs nedz just, nedz izsūdzēt. Jo arī manas sirds grēcīgā samaitātība, tās visdziļākā un apslēptākā tumsa, kuru es pats nespēju aptvert un no kuras man allaž jābīstas – arī tas bija šajā biķerī. Ar vienu reizi šīs baisās tumsas dzīles un visu manu grēku avots ir iztukšots līdz dibenam un nolikts Dieva priekšā. Tas notika, kad tika piepildīts un iztukšots biķeris, kuru mans Pestītājs izdzēra manis dēļ.

Mans Kungs un Glābēj, tai stundā Tu gāji nāvē manā vietā. Manā vietā Tu nesi dusmību un sodu, ko es biju pelnījis. Manis dēļ Tu pazemojies un ļāvi sev uzkraut grēkus, visus manas dzīves pārkāpumus, manus slepenākos un kaunpilnākos darbus, manas nekrietnākās domas un mērķus. To visu Tu padarīji par Savu un cieti grēka rūgtās sekas, saļimdams ciešanu ceļā un krusta mokās, Dieva un debespulku pamests, pieredzot galējas šausmas un izmisumu, pieredzot mūžīgu vientulību un atstumtību no Dieva, kādu man vairs nav jābaidās pieredzēt.

Un mācekļi gulēja. Gulēja! Pasaules likteņstundā, kad izšķīrās viņu un visu pārējo cilvēku glābšana, viņi nespēja būt nomodā pat īsu brīdi, lai palīdzētu Viņam ar savām lūgšanām. Viņi gulēja.

Šis šķietami bezjēdzīgais un nožēlojamais gadījums, šī gļēvā un prozaiskā miegainība pasaules vēstures liktenīgajā brīdī bija dziļas jēgas un nozīmes pilna. Jo tieši tik vientuļam Pestītājam bija jāuzņemas starpnieka misija. Viņi gulēja. Viņi pievīla. Un tas, ka viņi guļ, miegaini un bezpalīdzīgi, kamēr Skolotājs lūdz, ir mūžam aktuāls atgādinājums par mums pašiem, par mūsu kūtrumu, vājību un nepateicību. Tādēļ pilnīgi nekas glābšanas nopelnā nav nācis no cilvēkiem. Viss bija Viņa darbs, vienīgi Viņa. Viens pats Viņš nesa pasaules grēkus.

Un tādēļ šis darbs ir pilnīgs un pabeigts. Arī šodien nav nekā, ko es varētu un ko man vajadzētu tam pielikt klāt. Tagad ir vienīgi jāsaņem: nāc, jo viss ir sagatavots! Kam slāpst, tas lai nāk. Jā, kas vēlas, var ņemt dzīvības ūdeni par velti.

Ko lai saku?

Kungs, kad uzlūkoju Tavas vietnieciskās ciešanas, tad redzu, ka nekas tās nevar aizvietot un atsvērt. Un, kad redzu, ka pats esmu pie tām vainīgs un Tu tomēr esi mani mīlējis vairāk, kā spēju ticēt vai cerēt, tad man ir jāraud un jāsaka: mans Glābēj, te es esmu. Es esmu necienīgs, un tomēr Tu par mani maksāji tādu maksu! Man nekas cits neatliek, kā ticēt Tavai labvēlībai uz mani, par spīti visiem maniem grēkiem un samaitātībai, par spīti manām baismīgajām tumsas dzīlēm. Es nespēju rīkoties citādi, kā nākt un palikt pie Tevis ar visu miesu un dvēseli, ar vārdiem un darbiem, ar domām un vēlmēm. Tev es piederu ar visām savām rūpēm un vajadzībām, ar katru mīļu dienu un stundu, ar visiem saviem spēkiem un spējām, īpašumiem un visu savu nākotni. Kungs, pieņem mani, glāb mani, lai es kalpoju Tava svētā vārda godam.