Aktuāls sprediķis

Sprediķim ir jābūt aktuālam. Šādus ieteikumus mēs dzirdam no visām malām. Un nevienam nebūtu iemesla pret to iebilst. Taču viss ir atkarīgs no tā, kā mēs saprotam šo vārdu aktuāls.

Bieži vien domu gājiens ir aptuveni šāds: Sprediķim ir jābūt tādam, kas dotu atbildes uz modernā cilvēka aktuālajiem jautājumiem. Nav lielas jēgas runāt par lietām, kas nevienu vairs neinteresē. Cilvēkam mūsdienās ir savas problēmas. Vai mācītājam ir uz tām ko atbildēt?

Un tas viss tiek sacīts ar tādu pieskaņu, ka “modernais cilvēks” ir ļoti sarežģīta būtne, kuru mācītāji diemžēl īsti labi neizprot. Un tad tiek apgalvots, ka teologiem vajadzētu ļoti nopietni ieiet modernā cilvēka domu gājienā, jo tikai tad varot cerēt, ka ļaudis sāks ieklausīties mācītāja vārdos, kurus viņš saka no kanceles. Tādējādi mācītājiem esot jārunā par to, kas patiesi skar cilvēku dzīvi. Vai baznīcai ir kas sakāms cilvēka aktuālajā situācijā šodien? Ja ne, tad nevar ari cerēt, ka ļaudis vēlēsies iet uz baznīcu.

Ko mēs uz to varētu atbildēt?

Šeit būtu daudz kas sakāms, piemēram, par t.s. “moderno” cilvēku, kas pēc savas būtības varbūt nav nemaz tik atšķirīgs un unikāls, kā par to dažkārt tiek runāts. Cilvēku sirdis laika gaitā nemaz nav mainījušās, ir sacījis kāds norvēģu rakstnieks. Un tie ir patiesi vārdi. Bībele to jau ir apliecinājusi sen atpakaļ 1. Mozus grāmatā 8:21. Bet īpaši šajos jautājumos mēs neiedziļināsimies. Mēs iesim citu ceļu. Mēs ņemsim tekstu no Lūkas evaņģēlija 4. nodaļas (16—22), kur mēs lasām par sprediķi, ko reiz sludināja pats Jēzus, un par to, kādu tas atstāja iespaidu.

Es gribētu apgalvot, ka šis sprediķis bija aktuāls. Jā, es gribu teikt, ka šeit mēs varam mācīties, kādam ir jābūt sprediķim, lai tas patiešām būtu aktuāls. Sprediķim ir jābūt pamatotam Bībelē.

Vispirms mēs ievērojam, ka Jēzus sprediķis bija pamatots Bībeles tekstā. Jēzus nolasīja kādu vietu no pravieša Jesajas grāmatas, un šos Bībeles vārdus Viņš izskaidroja tautai. Tas ir nozīmīgi, ka sprediķa avots ir Bībele un tā saturs ir tas, ko Dievs ir atklājis Bībelē.

Mēdz sacīt, ka sprediķim jābūt par tiem jautājumiem, kas interesē cilvēkus. Jā, varbūt. Tomēr pirmām kārtām cilvēkiem ir jāmāca prasme uzdot pareizos jautājumus. Nepavisam nav teikts, ka jautājumi, kas tik ļoti interesē mūs, ir nozīmīgi, raugoties no mūžības perspektīvas. Debesu valstībā šie mūsu jautājumi iespējams nemaz nav svarīgi.

Bet vienmēr aktuāls ir un paliks Dieva paša vārds. Un ja mums jārunā kaut kas patiesi nozīmīgs un būtisks tiem, kas sēd baznīcā, tad mums viņiem jāsniedz un jāizskaidro Bībeles vārdi. Mūsu vēstij vienmēr ir jābūt no Bībeles.

Ļoti dzija gudrība ir ietverta vārdos, ko mēs atrodam kādā senā baznīcas agendā jeb dievkalpojumu rituāla noteikumos: “Mācītājiem nav jārunā tas, kas tiem iepatīkas, bet gan ar skaidriem un saprotamiem vārdiem jāsludina tas, ko tiem pienākas sludināt.” — Bet tas, ko tiem “pienākas sludināt”, mācītājam nav nekur tālu jāmeklē; jo tas ir atrodams turpat viņa priekšā uz kanceles. Proti — tā ir Bībeles vēsts un Dieva vārdi. Bībeles vēsts vienmēr ir aktuāla. Un mācītājam ir tik vien kā jāaizdod sava balss, lai pasludinātu to vēsti, kas ietverta Bībeles vārdos.

Jēzus nolasīja vārdus no pravieša Jesajas grāmatas un apsēdās, lai uzrunātu ļaudis. Arī mums ir jāņem mūsu vēstījums no Bībeles — ja mēs to nedarām, tad mums vispār nav aktuālas vēsts ko sludināt. Mācītājs diezin vai var pieļaut vēl lielāku kļūdu, kā domāt tāpat, kā nesen paziņojusi kāda liela baznīcas konference: “Pasaule mums māca to, kas ir aktuāls.” Tāds mācītājs, kas tā doma, vairs nav mācītājs. Nē, ne jau pasaule mums baznīcā, Dieva namā, māca, kas ir aktuāls, ne jau pasaulei vajadzētu lemt to, kas ir jāsludina baznīcā. To izlemj tikai un vienīgi Dieva vārds.