Vai Jēzus sprediķim nebija nekāda rezultāta?
Klātesošajiem no Jēzus nekas nebija nepieciešams. Tādēļ viņi tūlīt pat sāka runāt par pašu sludinātāju. Vai tas nav tipiski? Tas, kas tika pateikts, nevienam daudz nerūp. Un viss, kas atliek, ejot mājās, ir runāt par pašu mācītāju.
Un kā mēs tālāk lasām Lūkas evaņģēlija tekstā, viņi drīz vien nospriež, ka būtībā jau Jēzus nemaz tik īpašs nav. Mīļie, mēs taču zinām, kas Viņš ir. Mēs pazīstam Viņa tēvu un māti, māsas un brāļus — vai par to ir vērts runāt?
Tālāk šajā Lūkas evaņģēlija 4. nodaļā (23-30) Jēzus saka runu pret šādiem cilvēkiem. Viņš stāsta ļaudīm par atraitni Sareptā un sīrieti Naēmanu, kas bija spitālīgs. Šie cilvēki nepiederēja izredzētajiem Israēla ļaudīm, bet atšķirībā no citiem viņi bija garīgi nabadzīgi, un kā tukšinieki un slimie viņi vērsās turp, kur varēja gūt apžēlošanu un palīdzību. Un Dievs apžēlojās par viņiem. Nabadzīgu un slimu ļaužu jau vienmēr bijis diezgan, bet par šiem ļaudīm Dievs apžēlojās.
Ar to Jēzus it kā grib jautāt, vai šeit ir kāds, kam tiešām ir nepieciešama Dieva žēlastība. – Vai visā šajā pūli ir arī tādi ļaudis, kuriem Es patiešām esmu vajadzīgs? Nē, tur tādu nebija. Mēs zinām, kā viss beidzās. Viņi izdzina Jēzu no sinagogas, turklāt pašā kalna galā — viņi velējās Jēzu nomest lejā. — Bet Jēzus izgāja cauri pūlim un devās prom. Tā toreiz beidzās šis dievkalpojums.
Jā, bet tādā gadījumā jau sprediķis nav bijis aktuāls? Jo citādi beigas būtu bijušas laimīgas? Tamlīdzīgas domas izsaka daudzi. Ja sprediķis būtu patiesi aktuālas, tad jau cilvēki šurp plūstu straumēm. Tad dievkalpojums būtu beidzies laimīgi. — Vai tiešām tas ir tā? Vai ārējie, redzamie panākumi ir tā vienīgā mēraukla Dieva valstībā?
Mēs zinām, ka tas tā nav. Jo Dieva vārds ir aktuāls arī tādējādi, ka tas novelk robežšķirtni starp cilvēkiem. Tas novelk robežšķirtni starp tiem, kas ir apmierināti paši ar sevi un savu ticību, un tiem, kas sevī ir gana niecīgi, bezpalīdzīgi un pazuduši, un tiem ir nepieciešams Glābējs — Jēzus.
Līdzīgās e-publikācijas